16. martā pieminam bojāgājušos leģionārus.Kara gados, kad Latvija bija nacistu austrumzemes reihskomisariāta Latvijas ģenerālapgabals, bijušais īslīcietis Teodors Zaķis, vardarbīgi mobilizēts leģionā, nokļuva Austrumu frontes Volhovas sektorā.Tur, rokot kapus un taisot baltus bērza krustus, viņš redzēja savu krustu kādā purvā, kur to atkāpjoties atstāja leģionāri. Balto bērza krustu tur palika daudz.Viņš saprata – šādā milzu militāro spēku sadursmē ar dziedāto bravurīgo dziesmiņu, ka sados abām milzu lielvarām pēc kārtas, un ar «Zilā lakatiņa» valsi Latvijai brīvību neatgūt. Tā paliek tikai ilūzija. Bija jānotiek pavisam kam citam. Glābjoties no baltā bērza krusta, kopā ar citiem viņš pārgāja frontes līniju un labprātīgi padevās sarkanajiem, cerot uz viņu cilvēcību.Ilūziju sabrukumsJaukā ilūzija Zaķim, pusbadā velkot dzīvību, sabruka aiz dzeloņdrātīm gūstekņu nometnē Ostaškovā. Sargi mēdza gāzt pa galvu ar lāpstu vai citu smagu priekšmetu un atņēma apavus un silto apģērbu. Kas neatguva samaņu, tas basām kājām kļuva par bezvēsts pazudušo. Tad labāk baltais krusts kādā savas dzimtās zemes purvā. Taču mājās. Ir ziņas, ka dažreiz šos cilvēkus neņēma gūstā. Nošāva turpat.Kādu rītu konvojs izveda Zaķi no nometnes. Šķita, tas ir viss. Tur viņu jau gaidīja un… piedāvāja mācīties. Tā bija aģentu (spiegu) sagatavošana pārsūtīšanai pie leģionāriem. Šie neatminēja, kas stāv viņu priekšā un to tikai gaida. Viņus divus pieveda pie frontes. Pēc tās pāriešanas atkal kaujas un baltie bērza krusti.PiekrāptieGūstekņu nometne Vācijā. T. Zaķis noticēja nometnē ielaistā padomju majora daiļrunībai, ka ir beidzies karš. Viņus mājās ļoti gaidot dzimtene un mīļie piederīgie. Ilgas pēc savas baskājainās bērnības zemes pie Lielupes bija stiprākas par palikšanu trimdā. Zaķis brauca mājās un taisnā ceļā nokļuva ziemeļos aiz dzeloņdrātīm, kur viņam atkal atņēma virsdrēbes. Teodors palika plānā frencītī. Kas bija šie kungi?Pirmie pēckara gadi. Piebauskā pa Zaķu mājiņas durvīm, galvu pieliecis, ienāca kāds solīds kungs, kurš meklēja Zaķi. Viņa te nebija. Tad kungs sameklēja viņu Narvā, kur atkārtojās tas pats, kas Ostaškovā. Šis kungs bija… Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes lektors profesors Jānis Jurgens. Un atkal atkārtojās velnišķā paņēmiena pielietošana, lai upuri cits citu iznīcinātu ar nodevību. Tagad, jau miera laikā, ar pretošanās novēršanu un graušanu. Un vispārēju nodevību.Nav miera zem Latvijas bērziem. Atkal kāds no Lauktehnikas un otrs no Upmalas ieliņas Bauskā ložņā pa Krasta ielas strādnieku mājiņām sarkanajai nodevībai no balto bērzu krustu traģikas.Īpašā slepenībaPSRS valsts drošības tautas komisariāta īpašas slepenības dokumentā, kas datēts ar 1943. gada 24. jūliju un ko parakstījis PSRS valsts drošības tautas komisārs Merkulovs, teikts, ka latviešu leģionāri nav ne brīvprātīgie, ne esesieši, bet piespiedu kārtā varmācīgi mobilizētie. Tam vajadzēja būt stingram noslēpumam. Izrādās, tas bija gan boļševiku, gan nacistu interesēs. Tātad – upuri.Upuru tiesāšanaBaušķenieku Alfonu Alli par dezertēšanu nacisti ieslodzīja Salaspils koncentrācijas nometnē. Dažādības pēc boļševiki viņu ieslodzīja arī savā koncentrācijas nometnē Urālos.Jaunsaulietis Oskars Līcis par leģiona atstāšanu nokļuva Magadanā. Tur dzēra zābaksmēru trānu un grīļojās nespēkā. Te palika daudzi, daudzi.Baušķeniekam Jānim Pelceram par dezertēšanu un slēpšanos piesprieda nāves sodu. Kapitulācijas dēļ Liepājas cietumā viņu nepaspēja nošaut. Par to viņam piesprieda desmit gadu Gulagā. Teodors Zaķis, nenodzīvojis mūžu līdz galam, aizgāja no mums savā 62. dzīves gadā. Palikušas tikai atmiņas.Gala iznākumsJa visus ar bijušajiem baltā bērza krustiem galvgalī un bez tiem apraktu vienuviet Latvijas zemē, tad iznāktu 60 Lesteņu un tēlniecei Artai Dumpei vajadzētu izkalt 60 tādu pieminekļu. Baismīgi! (Skaitļi doti aptuveni, tie var būt lielāki.)Tāds gala iznākums mobilizācijai, kas bija jātur stingrā slepenībā. Baismīgi! Tāds abu pasaules pārveidotāju pārveidojums. Baismīgi!
