Rūpniecības ielā Bauskā klīst desmit pusaudžu un ar smagajām pavasara atkušņa sniega pikām apmētā garāmgājējus.Viņi to drīkst – viņus sargā bērnu tiesības. Pieaugušie iet garām cerībā, ka viņiem uzmanību nepievērsīs. Šiem cilvēkiem nav citu iespēju – ja mēģinās aizturēt kādu no puišeļiem, taisnību tāpat nepanāks, toties pašiem var nākties skaidroties ar policiju par vardarbību pret bērnu. Šāda situācija ir ne tikai ielās. Likumi par vardarbību pret bērniem savu mērķi nav sasnieguši. Vardarbība ģimenē ir viens no trim galvenajiem bērnu nāves iemesliem. Toties vardarbību ielās un pusaudžu pārliecību par nesodāmību, manuprāt, šie likumi nodrošina un veicina. Ir arī otra ēnas puse. Šajā situācijā par bērnu autoritātēm kļūst kriminālās vides pārstāvji. Viņiem puišeļi ar pikām nemestu, jo šīs personas viņus var sodīt. Kriminālo aprindu pārstāvji prot izvairīties no atbildības, spēj iebiedēt nekauņas un nedomā par likumiem. Diemžēl daudziem krietna dunka iemāca daudz vairāk nekā gadiem skolotāju teiktie padomi. Tāpēc noziedznieki kļūst par pusaudžu autoritātēm.20. gadsimta vidū tika definētas tiesības, lai pasargātu bērnus no vardarbības un diskriminācijas. Pēc 50 gadiem šīs tiesības ir ieguvušas izkropļotu formu. Piemēram, Latvijas Satversme paredz tiesības ikvienam iegūt izglītību. Mūsdienu situācijā darbojas vēl kāda realitāte – ikvienam bērnam ir tiesības darīt visu, lai ignorētu iespēju iegūt izglītību.Jāmeklē risinājums pašreizējai situācijai, kad likuma normas traucē pusaudžu attīstību. Tā ir mūsu nākotne, kuru pašlaik esam spiesti apiet ar līkumu, cerot, ka mums smagās pikas netrāpīs.
