Pirms kārtējās genocīda piemiņas dienas izlasīju Valentīnas Freimanes grāmatu «Ardievu, Atlantīda!» un Orlando Faidžīsa «Čukstētāji. Privātā dzīve Staļina Krievijā».Otrās vidū radās nepārvarama «jau lasīts» sajūta – sapratu, ka abu 20. gadsimta cilvēcību iznīcinošāko režīmu pamatā līdz ar visprastāko iebaidīšanu bija hipnotiska propagandas spēja likt cilvēkiem aizmirst, kas viņi ir un no kurienes nāk.Klausoties piemiņas runās, atcerējos, ka 25. marts nav melnām lentēm pie zemes piespiesto karogu, bet Māras – mūsu senču Zemes dieves, sievišķā pirmsākuma un praktiskās dzīves licējas – diena, kas jāvada krāšņos auglības rituālos vai vientulīgi maģiskā meditācijā, nevis asaru jūrā.Mēs sākam aizmirst, kas esam, no kurienes nāk spēks, kas palīdzēja saglabāt valodu un kultūru Sibīrijā vai komfortablākā trimdā aizdzītajiem. Balti nebija vergu dvēseles, kas ļautu pār sevi valdīt alkatīgiem un aprobežotiem virsaišiem. Padomju «stukaču» laiku bailes nav tik viegli padzenamas no zemapziņas, lai virtuves žēlabu čukstus celtu drošā un skaņā protestā, tomēr ar paaudzēm tas pāriet. Ceru, ka nākamgad neviens pie Brīvības pieminekļa neteiks tā kā šogad politiski represēto vadītājs Gunārs Resnais – pēc padomju režīma 20 gados esam daudz nepareizi sastrādājuši paši, tātad tas nav tik smagi. Ja attieksme pret varas turētāju ignoranci ir šāda, tad nepiepildīsies G. Resnā vēlējums – lai mūsu bērnubērni pēc gadiem Latvijā sevi varētu saukt par latviešiem.Māra pret lietām izturas racionāli, un tas noderētu arī genocīda jautājumos. Kāpēc neļaut jaunajai paaudzei uz to paskatīties no praktiskās puses, piemēram, savācot datus par cilvēku un mantas zaudējumiem padomju represiju dēļ? Nopietnai datubāzei būtu cits svars arī starptautiskajā komunikācijā. Varam mācīties no ebrejiem, ne tikai aprēķinot kompensācijas, bet arī izveidojot savu «Taisnie starp taisnajiem» sarakstu ar cilvēkiem, kas glāba latviešus gan no izvešanas, gan bada un aukstuma Sibīrijā. Tā vietā, lai gaustos, labāk enerģiju pavērst ieguvumu virzienā.
