Komentāri: ASV politikas maiņa

«JO DZIĻĀK MEŽĀ, JO VAIRĀK MALKAS.» FAKTS: ASV krasi maina savu politisko kursu. ASV prezidents Donalds Tramps trešdien paziņojis, ka sniegt Ukrainai drošības garantijas ir Eiropas darīšana. Tādējādi Latvijai ir jābūt gatavai tam, kā situācija pasaules politiskajā vidē mainās, un nekas vairs nebūs kā iepriekš. Eiropai pašai jādara vairāk savu valstu un iedzīvotāju drošības labā.

Ir satriekts Miķelis bez gala,/ Kad trešais kara gads jau galā,/ Kāds gulējis ir letarģiskā miegā/ Kā lācis dziļā ziemas sniegā./ No lillā sapņiem ārā nācis,/ Ilgi prāto, kas šo karu sācis./ Politika tāda lieta,/
Prognozēm nav īsti vietas./ Nokrīt migla, nokrīt rasa,/ (Kā tautasdziesmā lasām.)/ Bet ja migla nenokrīt,/ Bail pat domāt, kas būs rīt./ Kur mīlestībai vietu rast,/ Zemeslode kad naidā karst,/ Pasauli plosa un dala/ Tie, kam nauda un vara./ Miķelis sapņo par brīnumlaivu/ Kā draudzībā sildītu sauju,/ Lai straume tālāk nes/ No šīs naidpilnās pasaules! 

ZĪMĒJUMS – VILNIS BULAVS, RĪMES – DAINA ZIEMELE

Iedzīvotājos stratēģiskā partnera ASV politikas maiņa rada neziņu. Uz kādiem jauniem izaicinājumiem jābūt gatavai Latvijai un novadniekiem?

Sadarbība un garantijas
– Visi lēmumi, kas nāk no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), pašlaik ir jāizvērtē ļoti nopietni un jāsaprot, kādā kontekstā tie ir izteikti. Kas attiecas uz palīdzību, kas ir pielemta un kur mums ir divpusēji līgumi, problēmas neredzu, un nav pazīmes, ka sadarbība un garantijas no abām pusēm līgumu izpildīšanā tiktu izmainītas.
Ceru, ka ASV sabiedrība pati savā vidē izvērtēs jaunās administrācijas darbību, mērķus un izpildītos plānus un saglabās ASV kā lielvaru, kas uztur pasaules kārtību.
Mums Latvijā varbūt nav speciāli kaut kam jāgatavojas. Jāturpina tas, ko darām ārējai drošībai – stiprinām mūsu bruņotos spēkus un aizsardzības un sadarbības spējas ar mūsu partneriem NATO līmenī, un ar tiem, kas ir dažādās grupās – Ziemeļvalstu un citas militārās sadarbības. Otra lieta – nepiedodami lēni risinām jautājumus par iekšējās civilās aizsardzības un drošības sistēmas sakārtošanu. Plāni ir izstrādāti, bet jāpieņem valdības lēmums un jāapmāca sabiedrība, trenējot ārkārtas situācijām, lai kādas tās būtu. Arī kaimiņvalsts sabotāžas. Lai būtu pēc iespējas mazāki zaudējumi, lai būtu izpratne, ko darīt un kā rīkoties ārkārtas situācijās.
Neskatoties ne uz ko, jādara tas, kas darāms, un pēc iespējas labāk. ◆

Spēks, nevis vājums
– Trampa un Putina šķietamā draudzība balstās, iespējams, savstarpējās simpātijās. Taču Putina nedrošību rāda Krievijas reto minerālu piedāvājums kā viens no sadarbības pamatiem ar ASV. Šo attiecību siltināšanās rada neizpratni un pat paniku Eiropā, taču ir pāragri spriest, kur tās novedīs un kā tas mūs ietekmēs. Tramps kopš stāšanās amatā tik daudz dažādu lietu paziņojis un pieprasījis, bet, ja procentuāli paskatīsimies, cik daudz ir piepildījies, tas ir jādala vairāk nekā ar desmit.
Eiropai jābaidās tikai pašai par savu nespēju, jo tā var provocēt Krieviju, nevis Eiropas spēks. Trijos gados kopš pilna iebrukuma Ukrainā lielie jautājumi, kas jāuzdod Eiropai – cik daudz reālu līgumu un finansējuma no valdībām ir piešķirts aizsardzības industrijai, cik daudz kāpināta militārās ražošanas kapacitāte, ko esam izdarījuši, lai palielinātu militārās spējas un patiešām pārliecinoši atturētu Krieviju no potenciālās agresijas? Jāapzinās, ka Krievija ir novājināta, kaut arī daudz iegulda militārajā industrijā, tomēr sankcijas strādā. Lai arī Eiropa nav ļoti ātra, tā pārliecinoši demonstrē gatavību sevi aizstāvēt. ◆

ULDIS VARNEVIČS
Krievija vairs nav lielais pretinieks
Pasaules politikā atgriežamies pie labu laiku aizmirstā vārda «reālpolitika». Atgriežamies pie realitātes pēc vairāk nekā pusgadsimta, kad visi visus mēģināja glābt un stāstīt, uz kuru un kādu saulaino tāli kuram nu jādodas.
Stāsta būtība, manuprāt, ir skaidra jau kopš iepriekšējās reizes, kad Donalds Tramps bija prezidents. ASV kā atbalsts no Eiropas iet prom. Ja pēc Otrā pasaules kara Eiropa bija jāsargā no Padomju Savienības invāzijas turpinājuma un pēc 1991. gada bija jāpieskata, lai Krievijas imperiālisma tendences neatkārtojas milzīgā apjomā, tad tagad Eiropai ir jāveido pašai sava dzīve.

ASV kā atbalsts no Eiropas iet prom. Eiropai ir jāveido pašai sava dzīve.

Stāsts par to, ka Krievija tagad iebruks kādā Rietumeiropas valstī, nav nopietns. Kā internetā joko:
«500 miljonu Eiropa baidās no 150 miljonu Krievijas, kas zaudē karu 30 miljonu Ukrainai.» Krievija kā politisks spēks ir ļoti vājš uz pasaules fona, un vienīgais, kas Eiropai ir jāsargā – Eiropas Savienības austrumu robežas no Krievijas vadoņu vēlmes tomēr tās vēl pamainīt, kā to mēģina īstenot Ukrainā un īstenoja Gruzijā.
Krievija vairs nav starp pasaules hegemoniem – ja nu vienīgi noziedzības un terorisma jomā. Aizvien skaidrāks kļūst, ka ASV lielais ienaidnieks ir Ķīna, nevis Krievija. Un vēl aizvien aizsargāt Eiropu, kas pēdējo pusgadsimtu šo situāciju izmanto, lai mazāk tērētu savai armijai, – tas noteikti nebūs nākotnes ASV mērķis. Ir tikai loģiski, ka Eiropai beidzot atkal pilnībā jāuzņemas atbildība par sevi.
Tas pats jādara arī Latvijai. Ne tikai jāuzņemas atbildība par sevi, bet arī jāveido ciešas savienības ārpus NATO. Uzskatu, ka svarīga būtu tā pati Starpjūru valstu savienība, par kuru jau sen runā Ukraina, bet kuru Latvijas valdības atbalstīti mediji kritizēja, saistot to ar nacistu idejām. ◆