Jau kādu gadu pārsteidz divējādi teksti, ko nereti nākas dzirdēt no uzņēmējiem, par kuriem vēlamies rakstīt.Pirmais teikums sākumā likās vāji piesegts aizbildinājums, proti, negribam, ka par mūsu uzņēmumu rakstāt, jo tad tūlīt ierodas negaidīta pārbaude no Valsts ieņēmumu dienesta, Darba inspekcijas, Pārtikas un veterinārā dienesta, Veselības inspekcijas vai kāda cita pieskatītāju kantora un piesienas katram niekam. Neviļus pārliecinājos, ka bažas nav bez pamata – kāds bijušais vienas nosauktās iestādes ierēdnis nesen smiedamies atzinās, ka pārbaudāmo uzņēmumu rindā presē aprakstītie tak jau ar neoficiālu vadības rīkojumu tiek pacelti augstāk – ja reiz prot izrādīties, lai tad arī dabū biežāk trūkties! Centīgi meklējot, katram kāda uts kažokā atradīsies. Tātad – ja reiz kādam klājas labi, žigli jāpagrūž galva zem ūdens? Neatbalstu nelikumīgu uzņēmējdarbību, tomēr – vai tad nepietiek ar regulāro plānoto pārbaudi? Vai patiesi mūsu uzņēmēji ir tādi krāpnieki, ka viņiem nevar ļaut brīvi elpot ne mirkli?Otrs sakāmais skan pilnīgi satriecoši – cik man būs jāmaksā par jūsu rakstu? Pirmo reizi to dzirdot, pārņēma dusmas – kā liekulīgie skribenti, kas dēvējas par žurnālistiem, var atļauties šādi bojāt cilvēku attieksmi pret šo profesiju?! Uzņēmumam preses izdevumam, TV, radio vai interneta medijam jāmaksā tikai par reklāmu vai paša uzraudzībā producētu reklāmas rakstu vai sižetu, kas turklāt šādi arī jāapzīmē. Par ziņām un informatīviem materiāliem nekādu maksu nedrīkst prasīt, jo tas rupji grauj uzticamību plašsaziņas līdzeklim un neatkarīgu saturu.Mediji šādi šauj kājā paši sev, kontrolējošās institūcijas – mums visiem. Varbūt tomēr pasaudzēsim sevi?
