Kādā tehnoloģijām veltītā interneta forumā nesen lasīju diskusiju par informācijas tehnoloģiju darba tirgu Latvijā. Foruma lietotāji, kas šajā reizē ir kategorizējami kā darba devēji, pauda sašutumu par to, ka viņiem trūkst darbinieku.Diskusijas sācējiem pretējā pusē nostājās potenciālie darba ņēmēji, kas izteica neapmierinātību ar piedāvātajām algām. Pat šajā laikā, kad tik daudzi valstī labprāt strādātu kaut par grašiem, 600 latu viņiem esot par maz. Par darbu tiekot pieprasīti tūkstoši. Protams, cilvēkam ar specialitāti un plašām zināšanām vajadzētu saņemt atbilstīgu algu, taču ne jau par to ir runa.Sabiedrība ir pieradusi pie materiālajām vērtībām. Izmantojot internetu, televīziju, nu mēs varam uzzināt, kā dzīvo cilvēki citur, cik viņi pelna. Agrāk, kad informācijas telpa nebija tik plaša, profesiju pārstāvji varēja būt paši labākie savā jomā, rūpīgi veikt savu darbu, saņemt par to algu, nemaz nezinot, ka citur par to pašu piepūli cilvēki saņem lielāku atalgojumu. Zūdot robežām un nokļūstot privileģētajā Šengenas zonā, ļaudīm ir dota iespēja atrast labāk atalgotu darbu, bet, piemēram, jau iepriekš minētajā interneta forumā «laimes» meklētāji atzīst arī to, ka viņi nevēlas pārcelties uz ārzemēm, labāk paliks te un gaidīs, kad parādīsies darbs ar viņu vēlmēm atbilstīgu samaksu. Taču tikmēr, kamēr tas notiks, daļa nedarīs neko, jo viņiem iepriekšējos gados ir izveidojušies uzkrājumi. Savukārt citi labprāt izvēlēsies smagu mazkvalificētu darbu kūdras purvā vai gaterī, par ko, visdrīzāk, nesaņems vairāk par minētajiem 600 latiem.Sākotnēji izbrīnīja, ka cilvēki ar augstskolu diplomiem rīkojas pretēji loģikai. Taču pieņemot, ka šādi cilvēki ir sastopami arī citās jomās, un pārceļot jau iepriekš aplūkoto tendenci daudz plašākos, piemēram, mazas valsts apmēros, situācija, kādā esam nonākuši, vairs nepārsteidz.
