Latvijas Televīzijas 1. programmā noskatījos Dzintras Gekas veidoto dokumentālo filmu: «…un Igarka (Cerība un Taurenis)», kurā galvenā persona bija Nadežda (Cerība) – 1941. gada 14. jūnijā izsūtītās Laimas Āriņas meita.Tas lika kārtējo reizi atcerēties un pārdzīvot šos traģiskos notikumus, kaut arī no tiem jau pagājuši 70 gadu.Apcietinātas ģimenesAtmiņā atausa agrs, nedaudz apmācies 14. jūnija rīts, kad mūsmājās «Lielbrūveros» iedrāzās mūsu kaimiņu Āriņu kalpu puisis Boļeslavs, pameta velosipēdu, nokrita grāvmalā, raudāja un vairākkārt atkārtoja: «Aizveda, aizveda… saimniekus aizveda… Laimu aizveda.» Tikai pēc brīža viņš daudzmaz sakarīgi pastāstīja, kas noticis, ka naktī ir apcietināta un aizvesta visa Āriņu ģimene: saimnieks, saimniece, viņu slimais dēls Ženis un meita Laima. Uzzinājām, ka kopā ar Āriņiem aizvesta arī mana tēva brālēna «Lindiķu» Viļa Vildes ģimene: saimnieks, saimniece, trīs mazgadīgi bērni un vecā māte. Nedaudz vēlāk atnāca ziņa, ka aizvesta arī bijušā Panemunes pagasta vecākā Beinerta ģimene no Tunkūnu ciemata, Šaltu ģimene no Grenctāles un vēl citas. Šo dienu un sekojošie notikumi lasāmi Ilmāra Šalta grāmatā «Nolaupītā bērnība».Laima bija mūsu tuvāko kaimiņu «Zemdegu» («Karvišķes») Āriņu jaunākā meita. «Zemdegas» bija turīga saimniecība. Eiženam un Emīlijai Āriņiem piederēja 100 hektāru labas aramzemes (pēc zemes reformas noteikumiem vienai personai varēja piederēt tikai līdz 50 hektāru zemes) un vēl mežs, kurā kalpi ganīja savus lopus. Saimniecībai bija tvaika katls, kuļmašīna, dzirnavas, traktors un vieglā automašīna.Laima bija skaista, izglītota (mācījusies ģimnāzijā un tolaik populārajā Kaucmindes mājturības skolā) meitene, kuras attēls pat reiz greznojis tolaik populārā žurnāla «Atpūta» vāku. Apkārtnes puiši, īpaši «Zemdegās» strādājošie, bija Laimā iemīlējušies. Arī Laima pret vienu no viņiem – kalpu dēlu Boļeslavu –, kā zināja stāstīt apkārtējie ļaudis, izrādīja simpātijas. Grūti spriest, kā būtu veidojusies jauniešu turpmākā dzīve, ja nebūtu izsūtīšanas, ja Laima nebūtu varmācīgi izrauta no ierastās vides un, zaudējusi vecākus, nometināta uz mūžu izsūtījumā Igarkā, kur viņas un viņas meitas Nadeždas dzīve aizritējusi, kā filmā stāstīts, svešumā, tālu no dzimtenes.Ienaidnieki – par atbrīvotājiemNotikusī ģimeņu izsūtīšana palikušajiem atstāja nomācošu iespaidu. Paklīda runas, ka tas ir bijis tikai pirmais izsūtīšanas vilnis, kam sekos nākamie. Katram gadījumam ļaudis cepa maizi, kaltēja sausiņus, kārtoja līdzi ņemamās mantas.Vienlaikus komunistiskā režīma piekoptais terors un represijas, no kā cieta desmitiem tūkstošu nevainīgu Latvijas iedzīvotāju, izraisīja tautas naidu pret komunistisko režīmu, ko, karam sākoties, veikli izmantoja hitleriskās Vācijas ideologi. Hitlers savā 22. jūnija radiorunā, kuru arī es dzirdēju, varēja uzsvērt – karš sākts, lai glābtu Baltijas tautas no iznīcināšanas, lai gaida vācu armiju, atbrīvotāju, un sekmē tās darbību. Rezultātā latviešu tautas mūžsenie ienaidnieki vācieši pārtapa par atbrīvotājiem un draugiem. Arī cits Āriņu kalpotājs Kārlis, kas padomju laikā bija iesaistīts gvardistos (policijas palīgdienestā) un nēsāja aizsargiem atņemto šauteni, nedevās aizstāvēt padomju varu, bet brīvprātīgi iestājās policijā (šucmaņos), lai cīnītos pret varu, kas represēja Laimu un viņas ģimeni.Nadežda mātes dzimtenēPirms gadiem pieciem Nadežda bija atbraukusi uz «Karvišķi». Atnāca arī uz «Lielbrūveriem». Uzcienāju viņu ar bērzu sulu no «Karvišķes» meža bērziem un ar sava dārza labumiem. Nadežda pastāstīja par Laimas un savu izsūtījumā pavadīto dzīvi, jautāja, vai viņa ir līdzīga savai vecaimātei Emīlijai. Grūti bija atbildēt, jo ilgajos gados daudz kas atmiņā ir izbalējis.
