Kopš pēdējām manām publikācijām «Bauskas Dzīvē» pagājis gads un deviņi mēneši. Valstī un vietējā sabiedrībā 21 mēneša laikā noticis daudz laba un slikta, interesanta un garlaicīga. To pašu pieredzēju arī privātajā dzīvē. Tomēr daži notikumi stāv pāri visam – kļūšana par kristieti un bērna piedzimšana. Īpaši tāpēc, ka beidzot izšķīros, kam ticēt, un tas bija pirmais mans mazais. Ļoti gaidīts.Man jau bija 32 gadi. Pasmaidīju par līdzcilvēku šaubām par vecumu. Lietas notiek īstajā laikā un vietā, starp īstajiem cilvēkiem. Agrāk man nebija lemts. Gaidības mani ļoti iedvesmoja dzīvot. Varēju kalnus gāzt. Īpašajā laikā mainīju dzīvesvietu. Tas bija liels solis, jo aizgāju no bērnības mājām. Tajās nodzīvotais laiks man deva pamatu zem kājām. Dēla dzīves pirmo pusotru gadu varēju pavadīt mājās. Paldies par atbalstu ģimenei un radiem. Pateicos darbavietai par godprātīgi maksāto sociālo nodokli un valstij par vēl «neapcirpto» «māmiņu algu» gada garumā. Paspēju ielēkt «aizejošā vilcienā». Toreiz nodomāju: «Vēl viena laba zīme!» Reiz kāds brīnījās, kāpēc agrāk neatgriežos darbā, vai tad man nauda nav vajadzīga?! Protams, ka ir nepieciešama. Taču sava iztikšana ir, un es ļoti priecājos par katru kopīgo dienu ar Klāviņu. Tās pieder mums, un neviens vairs nevar atņemt.No sākumskolas atmiņā palikusi klases audzinātājas stāstīta pasaka par to, kā kāds no putniem meklējis pazudušos bērnus. Lidoņi mēģināja palīdzēt. Tomēr tas neizdevās. Meklētājs par pazīmi vien varēja nosaukt to, ka viņa pazudušie bērni ir paši skaistākie. Tas gan neatbilda vispārpieņemtajiem vietējo uzskatiem. Toreiz prātoju, nu kā var objektīvi neredzēt patiesību. Muļķīgi! Pārliecinājos – katrai mammai viņas bērns ir pats mīļākais un smukākais pasaulē.
