Zemā dzimstība un sabiedrības novecošanās ir kā akmens mūsu valsts budžeta trauslajam kakliņam.Jo grūtāk klāsies, jo sliktāka būs veselības aprūpe, jo īsāku mūžu dzīvos vecie ļaudis un valstij mazāk naudas būs jātērē pensiju izmaksai. Rakstot šos vārdus, klusībā atvainojos vecļaudīm, kurus pazīstu un cienu par dzīvesprieku.Tāpēc līdz 75 gadiem būtu jāstrādā sievietēm, kuru mūža vidējais ilgums ir 78 gadi. Pensijā no 65 gadu vecuma varētu laist vienīgi vīriešus, jo viņu vidējais mūža ilgums nesasniedz pat 70 gadu. Tādu viedokli pagājušajā nedēļā paudis investīciju baņķieris Ģirts Rungainis. Varbūt šis domu grauds speciāli iemests politiskās vistu kūts pagalmā, lai par to līdz asinīm varētu plūkties Saeimas deputātu kandidātu gaiļu cīņās. Taču, ko var solīt, ja aritmētika tiešām ir vienkārša – arvien sarūk darbaspējīgo iedzīvotāju skaits, tāpēc ilgi dzīvojošus pensionārus Latvija gluži vienkārši nevar atļauties uzturēt. Tā spriež 1967. gadā dzimušais Ģirts Rungainis, labi izglītots un visādi veiksmīgs trīs dēlu tēvs. Gan jau viņš savu pensijas kapitālu sakrās pats, negaidot atbalstu no valsts, kurā, saskaņā ar Ģ. Rungaiņa vārdiem, ir divi trīs miljardieri un 90 procenti nabagu.Tiem pieskaitu arī sevi. Maniem līdzaudžiem vēl tiek solīta iespēja pensionēties no 62 gadu vecuma, bet pensijas aprēķināšanas koeficients draudīgi dilst ar katru gadu. Neslēpšu, esmu neziņā, kā, no kā un kur dzīvošu, kaut arī bez pārtraukuma esmu strādājusi un nodokļus maksājusi teju 40 gadu.
