Latvieši tomēr ir līdzjūtīga tauta. Ne tikai dzīvē un ziedojot tiem, kam nepieciešama palīdzība, bet arī Saeimas un pašvaldību vēlēšanās. Katru reizi no jauna balsojam par tiem lielākajiem nabagiem. Galu galā – jo lielāki parādi,…Šādas…
Šādas pārdomas rodas, apskatot nākamās Saeimas deputātu kandidātu ienākumu deklarācijas. Jau pagājušajās vēlēšanās portālā «zz.lv» komentāros kāds no vērīgajiem bija ierakstījis, ka «Saskaņas centra» Zemgales reģiona deputāti kandidāti ir parādā vairāk nekā 700 tūkstošus latu. Man iznāca apskatīties tikai piecus kandidātus no šī saraksta – kopējā parādu summa pārsniedza 300 tūkstošus eiro, kur vislielākais parādnieks bija jau esošs Saeimas deputāts. Turklāt ir skaidrs – neiekļūstot Saeimā, atrast legālā veidā pašreizējā ekonomiskajā situācijā darbu, kas dzēstu šo parādu, manuprāt, ir diezgan nereāli.
Šādu kandidātu ir papilnam arī citās partijās. Pirms pašvaldības vēlēšanām par daudziem bija jau iepriekš zināms, ka uzvara vēlēšanās ir nepieciešama galvenokārt parādu dēļ, jo bez labi apmaksāta darba pašvaldībā parādu kaudzi dzēst neizdosies. Par valsts lielo parādu arī nav ko brīnīties – kā paši pieraduši dzīvot, tā arī valsti vada.
Ir otrs faktors – lielie parādi ir veids, kā partijām panākt, ka deputāti ir uzticīgi, jo bez partijas dažāda veida atbalsta nedabūt ne amatu ar lielu algu, nedz arī iespējas dzēst šos parādus. Domājot par nākamo Saeimu – tas ir veids, kā partiju bosiem panākt, ka ievēlētie balso tā, kā viņiem vajag, nevis tautai nepieciešams.
Politikā ir populārs stāsts par «pauperiem» – pirmo reizi ievēlētajiem deputātiem, kas tikuši valdībā grābj visu, ko vien var savākties. Latvijas gadījumā tie ir citi «pauperi», bet rezultāts droši vien ir tāds pats. Ja arī šajās vēlēšanās vēlēsim par «nabagajiem», labāk pie mums noteikti nekļūs.
