Šorīt medijos divas ziņas:1. “22.augustā apritēs 20 gadi kopš Islandes Republikas vēsturiskā lēmuma atzīt Latvijas un pārējo Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Šis lēmums bija ārkārtēji nozīmīgs, jo tādējādi Islande…20 gadus…
20 gadus atpakaļ ar Islandes Republikas lēmumu iesākās Latvijas Republikas kā suverēnas valsts atzīšana. Pēc 42 neatkarības pastāvēšanas gadiem pašos pamatos tiek sagrauta suverēnas Lībijas valsts neatkarība. Melu Meistars visai Pasaulei pasludinājis Muammāru Kadāfi par diktatoru un viņa abus vēl dzīvos dēlus šonakt arestējis un apsūdzējis noziegumos pret cilvēci. Lai kas to būtu teicis! Faktiski, ar NATO atbalstu, nosaucot to par Pilsoņu karu, tiek veikta vardarbīga varas maiņa (lasi “okupācija”). Tripole šonakt ir “nemiernieku” ieņemta. Savu pēdējo kauju izcīna likumīgās varas aizstāvji pilsētas kvartālā ap Muammāra Kadāfi rezidenci. NATO bumbvedēji šobrīd veic šī rajona plānveida bombardēšanu. Visa Pasaule mierīgi nolūkojas šajā slaktiņā, noziegumā pret cilvēci. Mierīgu iedzīvotāju aistāvības mērķu vārdā tiek nokauti citi mierīgie iedzīvotāji. Latvijas 10., nu jau atlaistā Saeima un Dombrovska valdība nes pilnīgu atbildību par NATO darbībām Lībijā. Arī uz mūsu tautas sirdsapziņas ir visu Lībijas upuru asinis. Melu Meistars svin uzvaru. Vai uzvaru? Eiropas Savienības iedzīvotāji vēl nesaprot, kādi procesi ir iesākušies un pie kādām neprognozējamām sekām tas novedīs. Bet tāds jau ir Melu Meistara plāns. Tāda ir Rietumu demokrātijas dubultā morāle. Tādas ir Rietumu demokrātijas divas sejas.
