Visi, kuriem neatliekamā medicīniskā palīdzība ir vajadzīga, to ir saņēmuši. Tādu viedokli pagājušajā nedēļā paudis veselības ministrs Juris Bārzdiņš, atbildot uz vairāku slimnīcu protestiem sakarā ar veselības aprūpes nepietiekamo finansējumu.Lai nu tā būtu. Taču ikdienā ir brīži, kad medicīniskā palīdzība, nu labi, vismaz ārsta padoms, vajadzīgi vēl pirms mirkļa, kad dzīvība ir briesmās.Kā, piemēram, rīkoties, ja pēcdzemdību laikā sievietei rodas veselības sarežģījumi, par kuriem viņa nav brīdināta, izrakstoties no dzemdību nodaļas? Zvanot uz Ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni, dežurējošais mediķis vispirms mierina, tad iesaka paciesties vai arī saukt ātro palīdzību.Ja arī draugu ieteiktā krūts barošanas speciāliste uz jautājumiem pa tālruni neatbild, jo sniedzot tikai maksas konsultācijas, tad vecākiem atliek palīgs, kas nekad neguļ un neslimo. Ne jau velti internetā izveidojušies portāli «Māmiņu klubs», «Barojošo māmiņu klubs», «Mammām un tētiem», «Cālis», «Sieviešu klubs» un vēl daži. Tajos cilvēki cits citam vaicā un sniedz padomus, stāsta par pieredzi, mācās no savām un citu kļūdām.Mediķi mēdz vīpsnāt, sakot, ka tas nav nopietni. Piekrītu. Nopietni ir tas, ka no pacienta attālināta, pastarpināta, padomdevējlīmeņa medicīniskā palīdzība ved veselības aprūpi absurda virzienā. Uz kurieni ātrā palīdzība mūs vedīs, ja vairākas slimnīcas līdzekļu trūkuma dēļ jau ar 1. septembri gatavojas atteikt pat neatliekamo palīdzību?
