Vēstures mācība reizēm ir pat ļoti noderīga, jo ļauj labāk izprast gan pagātnes, gan tagadnes notikumus. Pēc 77 gadiem šogad atkal tika pieņemts lēmums, kura rezultātā kāds politiķis tika glorificēts noteiktās tautas masās….Izjūtas,…Izj…
Izjūtas, kādas pārņēma Latvijas tautu pēc vēsturiskā prezidenta lēmuma, ļauj izprast, kāpēc latvieši pirms 77 gadiem pieņēma tobrīd jau caurkritušā un tautas uzticību zaudējušā politiķa diktatūras režīmu. Kārļa Ulmaņa skaistais vadoņa tēls, kurš savulaik iesakņojās tautas kultūrā, patiesībā bija liels mīts. Lai arī propaganda Latvijā nestrādāja tik labi kā savulaik Vācijā, tomēr vadoņa tēls tika sagatavots. Kārlis Ulmanis ļoti ilgi strādāja vienā no valdošajām partijām – Zemnieku savienībā, un nākamajās vēlēšanās pastāvēja liela iespējamība, ka viņš var neiekļūt kārtējā Saeimā. Arī toreiz, tāpat kā šī gada pavasarī, kad tika atlaisti simt zagļi un liekēži, kas sēž Saeimā, tauta pievēra acis uz to, ka atlaidējs no tās pašas sugas vien ir un jau kādu laiku veiksmīgi izmantojis esošās politikas priekšrocības.
Mūsdienu Saeima, tāpat kā iepriekšējās pirms 77 gadiem, tā arī nav mēģinājusi atbildēt sev uz jautājumu, kāpēc mūsu pašu ievēlētie deputāti ir kļuvuši par tautas ienaidniekiem nr. viens. Par to varētu runāt daudz, bet bīstamāks patiesībā ir cits fakts. Latvijas diktatora režīms, kurš pirmās Latvijas brīvvalsts laikā palicis atmiņā kā veiksmīgs lauku saimnieks, patiesībā veda valsti uz ekonomisko sabrukumu, un tikai PSRS okupācija deva iespējas saglabāt tautas atmiņā gaišo tēlu. Galu galā viens padomju gads Latvijā ļāva aizmirst 700 naida gadus pret vāciešiem un lika viņus sagaidīt ar ziediem kā atbrīvotājus. Tas bija vēl viens nežēlīgs cerību sabrukums. Tiem latviešiem, kas cer uz «Saskaņas centru» vai Eiropas vadību, derētu atcerēties savulaik abu šo pušu divkosību, kad vispirms tika runāts viens, bet darīts pavisam kas cits.
Tomēr leģenda par veiksmīgo saimnieku Kārli Ulmani, kurš tik labi saimniekoja, ka visi bija laimīgi, pēc vēstures mācības liek saprast, ka valstij vēl aizvien ir iespējamas lielas briesmas. Pirms apmēram 80 gadiem beidzās viena no postošākajām krīzēm pasaulē. K. Ulmanis veiksmīgi izmantoja pēckrīzes periodu, apvainojot politiķus neveiksmīgā saimniekošanā un pārņemot varu uzplaukuma periodā. Patiesībā arī mūsu laikmets ir ļoti līdzīgs, un ir skaidrs, ka noteikti spēki izskatīja iespējamo scenāriju, kad labais saimnieks no Ventspils, labais un bargais ekonomists no mākoņiem vai superīgais pasta un lidostas vadītājs un tilta cēlājs ņemtu varu savās rokās. A. Lemberga gadījumā glorificēt vēl aizvien nav problēmu – veiksmīgais Ventspils saimnieks savulaik Augstākajā padomē balsojis par Latvijas neatkarību. Padzīvojuši pāris gadus diktatūrā, visi iegūtu pārliecību, ka «Tautas fronte» bija tikai māņu manevrs izcilā un pirmajos neatkarības gados nenovērtētā Latvijas neatkarības ieguvēja darbībā, kurš ar savām izcilajām vienošanās spējām panāca valsts neatkarību. Turklāt divi Saeimas atlaišanas piemēri ideāli apliecināja, ka diktators uzreiz gūtu lielas tautas daļas atbalstu. Krīze arī beigusies, varētu cerēt uz kādu uzlabojumu, kas uzreiz arī parādītu «saimnieka» varēšanu.
Daudzus savus tekstus pabeidzu ar domu, ka viss ir pašas tautas rokās. Ar vēlēšanām vien nekas nebeidzas. To pašu gribu teikt arī tagad. Lai arī Zatlera rīkojums ir izjaucis kārtis iespējamajiem diktatūras tīkotājiem, tomēr šāda situācija vēl aizvien ir aktuāla. Pašreizējā politiskajā sistēmā ir tūkstošiem darbinieku un ierēdņu, kas ir paņēmuši milzīgus kredītus un iecienījuši tādu dzīvesveidu, ko godīgā ceļā nevar uzturēt. Ja nākamajā Saeimā parādīsies iespēja, ka šīs alkatīgās armijas maizes tēvi neiekļūs atkal Saeimā – stāsts ir par esošajām partijām, kas pretendē uz pašreizējo Saeimu –, tad ierēdņi būs gatavi atbalstīt jebkura veida režīmu, kas turpinās esošo sistēmu.
No otras puses, nevar noliegt iespēju, ka Zatlera Reformu partija, iespējams, ir liels kārtējais polittehnoloģiskais projekts, kā turpināt kāda oligarha ietekmi Saeimā. Partijas popularitāti nodrošina it kā plānotā cīņa pret oligarhiem, bet pēc struktūras šīs partijas pārstāvji līdzinās TP, LC, ZZS un LPP vairāk nekā «Visu Latvijai» un citas jaunās partijas. Man nav ticības, ka savējie savējos tagad mēģinās apkarot. Piemēram, «Vienotība» arī visu laiku cīnās ar oligarhiem, turklāt tieši praktiskā frontē – ar KNAB izveidi. Tas gan viņiem netraucēja sēsties pie viena galda ar ZZS.
Šajā jomā ir vērts pieminēt Jurģa Liepnieka portālu Puaro.lv, kurš ir ticis reklamēts arī citos plašsaziņas līdzekļos. Portālā nav daudz reklāmu, toties tas ļoti aktīvi raksta negatīvu par Zatlera partiju. Zinot minēto polittehnologu, diez vai rodas ticība, ka tas tiek darīts par velti. Tomēr tajā pašā laikā kritiski raksti tiek publicēti par visiem, bet «Tautas partija», kas ir beigusi eksistēt, diez vai var atbalstīt portālu. Bet, ja nevienam nevari pārdot to, ko radi, kam tad to vajag? Atbilde varētu slēpties tieši portāla kritikā – visi zinām, ka Jurģis Liepnieks ir saistīts ar «Tautas partiju». Ja jau J. Liepnieks ir pret Zatleru, tad jau Zatlers ir pret oligarhiem. It kā loģiski un simpātijas pret Zatleru raisoši. Turklāt – arī slikta reklāma ir reklāma.
Latvijas paradoksi jau kādu laiku nedomā beigties. Mums bija «Tautas partija», kurai uz tautu bija uzspļaut, ir «Zemnieku savienība», kura zemniekiem panāca sliktākos noteikumus Eiropas Savienībā, un ir «Vienotība», kurā patiesībā nav nekādas vienotības. Baidos, ka arī no Zatlera Reformu partijai reālas reformas būs dziļi vienaldzīgas.
