Latvijā ir piecas valdības noteiktas dienas, kad izliekams valsts karogs ar sēru lenti. Daži rauc pieri – šādu datumu esot par daudz, cik ilgi galu galā varot skumt?Mani šie melnie datumi skar vairākos slāņos, un karogs ar melno lenti nebūt neliec pie zemes aiz bēdu smaguma. Tas liek atcerēties un pieminēt, globalizācijas un draudošā multikulturālisma mutuļos kaut uz brīdi apstāties, iedegt svecīti, padomāt, apjaust savas saknes un vietu šajā pasaulē. Tāpēc jau esam izvadīti cauri kariem un represijām dzīvi, lai pieminētu un atgādinātu par tiem, kuri aizgāja bojā.Katrs nākam ar savu pieredzi. Un, jo ilgāk dzīvojam, jo tās ir vairāk. Esmu bagāta, jo man ir gan tēva, gan mātes dzimtas koki, kuru saknes ietiecas 18. gadsimtā. Tajos ir daudz melno zīmju – vēstījumu par svešu, ļaunu varu un karos nobendētiem priekštečiem. Domas allaž aizķērās pie mammas brāļa Voldemāra. Bija zināms viņa dzimšanas gads, datums un vieta, pēdējā mācība, vēlāk arī dzīvesvieta Petrograda.Nu aizpildīts arī tukšais lodziņš – mana onkuļa mūža noslēgums. Internetā atradu šādu ziņu (tulkojums no krievu valodas): «Leitis Vladimirs (Voldemārs) Pētera dēls, dzimis 1894. gadā Liflandskoj (Vidzemes) guberņas Vendenas (Cesu) apriņķī, latvietis, bezpartijisks, inženieris arhitekts Ļeņingradas padomē, dzīvojis Ļeņingradā, Nikolajeva prospektā 28, dzīvoklis 1. Arestēts 1937. gada 5. decembrī. NKVD un PSRS prokuratūra 1937. gada 29. decembrī pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58.-6. panta piespriedusi augstāko soda mēru. Nošauts Ļeņingradā 1938. gada 4. janvārī.»Viņš ir tikai viens no tūkstošiem, kura ar nāvi sveramais noziegums bija – latvietis. Tāpēc decembra pirmajā svētdienā ieviesta pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena, tāpēc izliekami karogi sēru noformējumā. Un arī tāpēc, ka pagājušā gadsimta 30. un 40. gadu drausmīgā ēna joprojām gulstas pār Latviju.
