Cits citam Ziemassvētkos gādājam veltes. Bet ko varam dāvināt šo svētku īstajam iemeslam – Kristus bērniņam? Tikai to, ko ne rokā noturēt, ne pielaikot, ne spožā dāvanu papīrā iesaiņot. Viņam der vienīgi mūsu mīlestība . … Decembrī………
Decembrī notikušajās labdarības akcijās Iecavā, Bauskā un Rundālē nācās dzirdēt, ka labdarība tāda muļķība un caurumu lāpīšana vien ir. No mums tā izvelk pa latam, bet no valsts – piga, negaidiet – nebūs, gan jau muļķīši saziedos – slimajiem, vārgajiem, trūcīgajiem, cilvēkiem un pieminekļu atjaunošanai.
Nevar piespiest būt iejūtīgam un labam. Tomēr daudzi ir sajutuši – saņemot Dieva mīlestību , gribas ar to dalīties. Tāpēc tieši pirms Ziemassvētkiem cilvēki ir atsaucīgāki lūgumam palīdzēt. Ja neielaidīsi Ziemassvētkus savā sirdī, neatradīsi tos arī zem eglītes.
Manuprāt, ziedojot labdarībai, īpaši slimajiem cilvēkiem un jo sevišķi bērniem, kuri pie savas nelaimes nav vainīgi, katram santīmam līdzi būtu jālaiž sirsnīga pateicības lūgšana, ka tu pats, tava ģimene, tavi bērni šobrīd ir veseli . Tā ir milzīga Dieva dāvana. Diemžēl visiem tā nav laimējies un ir jādalās.Jo nekas šajā dzīvē īstenībā nav mūsu, tas ir tikai uz laiku dots un neko, pilnīgi neko nevarēs paņemt līdzi uz Mūžības 
upes otru krastu. Mirstamam kreklam taču kabatu nav.
Dot ir daudz vieglāk nekā lūgt. Tāpēc visjaukākais ir palīdzēt kādam, pirms viņš savu sāpi un vajadzību ir izteicis, nojaust to un ar visu savu būtni sniegt atbalstu, garīgu vai materiālu palīdzību.
Darot labu citiem, īstenībā visvairāk palīdzam paši sev. Vari justies neaptverami bagāts, jo tev taču ir, ko dot . Kaut vai tas viens lats, ko garāmejot tikko iemeti Pestīšanas Armijas katliņā. Priecīgu devēju Dievs mīl.
Sirsnīgus, mīļus, klusus, skaistus Ziemassvētkus !
