Eglītes vārdā raksta Monika no Gailīšu pagasta «Baložu» mājām.Esmu Tava Ziemassvētku eglīte. Izgreznota ar spožām bumbām un gaismiņu virtenēm, bet man nav prieka, un es nenesīšu prieku Tavās mājās, Tavā sirdī. Esmu ļoti skumja eglīte un raudu savām skuju asarām, jo Tu mani varmācīgi un nekaunīgi nozāģēji, nozāģēji svešā dārzā un slepus pa tumsu aiznesi vai aizvedi uz savām mājām. Tu mani nozagi no «Baložu» mājām, kur es tiku iestādīta, kopta un mīlēta nu jau desmit gadu.Sākumā man bija grūti ieaugt un iesakņoties Zemgales mālā, jo es piedzimu Strenču mežos. Mājas saimniece Monika mūs, dažas eglītes, atveda no sava mirušā vīra dzimtenes, lai audzētu kā piemiņu. Un pa šiem gadiem es un manas māsas bijām izaugušas kuplas.Tad nāca šie Ziemassvētki, kad kādi svešinieki mūs, seš’ māsiņas, visskaistākās un kuplākās, nozāģēja. Nedzirdēja neviens mūsu kliedzienus, un asais zāģis pārtrauca mūsu dzīvošanu mirklī. Tagad es un manas māsas raudam pēdējās sāpju asaras, un raud arī mūsu saimniece Monika. Es Tev būšu vajadzīga tikai dažas dienas, tad manas skujas nobirs, un es kļūšu kaila un aizsviesta kādā mēslu kaudzē, vai mani sadedzinās. Manos kuplajos zaros nekad vairs nerotāsies saule, neuzsnigs balts sniedziņš un neatpūtīsies draiskulis vējš. Manis vairs nav, un nav arī manas māsas. Es nebiju stādīta Taviem Ziemassvētkiem, bet dabai, lai padarītu skaistāku ainavu ap savas saimnieces mājām. Daba pāri darīto neaizmirst, un Tavā sirdsapziņā sāpīgi dursies manas skuju adatiņas katru gadu ap Ziemassvētkiem… Manā un manu māsu vietā saimniece iestādīs jaunus kociņus, tās gan nebūs egles, lai atkal pēc gadiem nebūtu sāpju asaru.Visiem, kuri palīdzēja manai saimniecei Monikai sagādāt tādus sāpīgus Ziemassvētkus, es novēlu – pirms ejat ar zāģi svešā dārzā, padomājiet, vai ar jums arī nevar gadīties tāpat, vai jūs to vēlētos sev?
