Šis laiks ir mainījis jēgu lietām, cilvēkiem, vietām, idejām un institūcijām. Viss notiek milzīgā paātrinājumā, bet cilvēkam ir jāspēj tam pielāgoties.Iestājas reibonim līdzīga dezorientācija, ko rada nākotnes priekšlaicīga atnākšana. Amerikas Savienoto Valstu sociologs Elvins Toflers 20. gadsimta 70. gados uzrakstīja pētījumu «Nākotnes šoks», neticami precīzi prognozējot civilizācijas virzību 21. gadsimta sākumā. Pašlaik Toflera teorija atkal ir kļuvusi ļoti aktuāla, jo vispārējai dezorientācijai katrs cenšas atrast daudzmaz loģisku izskaidrojumu vai kodu, kas palīdzētu noturēties virs ūdens pārmaiņu okeānā. Cilvēks kā bioloģiska būtne «nākotnes šoka» situācijā cieš visvairāk. Pielāgošanās ir vienīgā iespēja nepakļauties šokam. Amerikāņu sociologs min vairākus adaptācijas veidus: specializācija jeb izteikta iedziļināšanās savā darbības nozarē, dzīves procesu vienkāršošana, stabilitātes zonu veidošana. Taču diezgan liels ir sabiedrības daļas īpatsvars, kas pret pārmaiņām izturas klaji noliedzoši, laupot sev pielāgošanās iespēju un pārvēršot dzīvi par naida un ciešanu elli.Visi Toflera nosauktie adaptācijas veidi arvien jūtamāk izpaužas arī mūsu dzīvē. Stabilitātes zonu tik aktīvu veidošanu kā pēdējos gados iepriekš neesmu novērojusi. Teju vai ikviens laukos sastaptais cilvēks ir atradis savu patvēruma saliņu: kori, amatierteātri, deju kopas, radošās darbnīcas, amatniecības grupas, reliģiskās draudzes, kursus, biedrības. Nodarbību saturam un kvalitātei globālu pārmaiņu situācijā ir pakārtota nozīme, jo stabilitātes zonas kļūst par terapeitisku līdzekli, lai pārvarētu apjukumu un uzturētu dzīvības enerģiju.
