Februārī izsludinātā referenduma temats ļāvis karsti uzvirmot diskusijām, kurš te ir lielāks latvietis. Pagaidām pietiek ar runāšanu. Ar rīcību daudz švakāk, pat ja sevi jāpārstāv vienkāršākās lietās.Šonedēļ piezvanīja kāds vīrs, nosauca man sava personas koda ciparus, lūdzot, lai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā noskaidroju, kas viņam īsti ar pensiju. Centos teikt, ka tas noteikti jādara katram pašam, jo, iespējams, vajadzīgi dokumenti, precizējumi. «Negribat palīdzēt? Es jau nu neiešu, tad lai izput, man nevajag,» uz mani apvainojies, kliedza zvanītājs. Lai saka, ko grib, bet par savām pensijas lietām jāinteresējas un tās jākārto katram pašam. Pēc raksta par SIA «Bauskas namsaimnieks» daži cilvēki pārmetuši, ka rakstā nosauktie remonti viņu mājās nemaz neesot veikti. Kāpēc «Bauskas Dzīve» nepārbaudīja? Tāpēc, ka šos datus iesniedza pats apsaimniekotājs. Dzīvokļu īpašniekiem fakti ir kā atslēga rokā, vai nu lai gatavotu pretenziju, vai teiktu lielu paldies. Vispārsteidzošākais ir Bauskas novada domes absolūtais miers brīdī, kad pašvaldības kapitālsabiedrība ir pirmsbankrota situācijā gan finansiāli, gan attiecībās ar iedzīvotājiem. Aizvadītās nedēļas smeldzīgākā atziņa ir pavisam no citas «operas» – par to, cik nežēlīgi trausla ir cilvēka dzīvība. Kolēģes, Valkas reģionālās avīzes redaktores, vecākajam dēlam, 22 gadus vecam studentam, centīgam un gaišam puisim, piepeši apstājās sirds. Un viss… Varu vien aizdegt sveci Riharda piemiņai un lūgt, lai Debesu Tēvs neliek mums pārdzīvot savus bērnus.
