Snieg. Baltām pārslām pārklājas pasaule, nosedzot pelēkos, netīros vaibstus zemes sejā. Vakar beidzot tā pa īstam sagaidījām to, pēc kā tik daudzi bija ilgojušies mēnesi, pat divus. Dažviet mūsu pusē sniega kārta izveidojās vairāku centimetru biezumā.Dabas procesi gan nerit ierasto gaitu – vispirms zemi vajadzēja nedaudz sasaldēt, lai pēc tam sniegs, to pārklājot, būtu noturīgs. Kas zina, varbūt jau pēc dienas vai divām viss atkal būs nokusis, staigāsim pa peļķēm un gaudīsimies par sabristajiem zābakiem. Bet vakar vēl sniga, baltais brīnums netieši darīja baltākas cilvēku domas. Jau agrāk biju pamanījis, ka dažviet pilsētu piepildīja bērnu čalas, kad viņi ar slīdpaliktņiem laida lejā no vājas sniega kārtiņas nosegtajām piekalnītēm. Tagad ziemas priekiem bērnu izpratnē durvis vaļā. Protams, arī šis apgalvojums ir trausls un nepastāvīgs kā mūsu laika apstākļi. Ir ziema, sniegs pārklāj laukus un ceļus, un – atkal maiss vaļā īgņām un sūdzmaņiem. Vakarrīt, vēl krēslai neizklīstot, redakcijā atskanēja pirmais dusmu zvans. «Es braucu pirms deviņiem rītā no Bauskas puses uz Iecavu, snieg, nedaudz arī putina, ceļš nav nošķūrēts, balto vidus līniju neredzu. Ko ceļinieki dara?» skarbs konstatējums bija zvanītāja balsī.Situācija ir skaidra, viņa vieglajam auto pa priekšu nebija braukusi šķūre, un brauktuve nebija attīrīta kā vasaras režīmā. Es, protams, zvanīju ceļu uzturētājiem, paudu sabiedrības sašutumu. Vienlaikus mani pārņēma klusa nožēla. Par nelaimīgo, kura acīm un dvēselei liegts baudīt ziemas priekus.
