Mūsu pienākums ir ārstēt. Kurš teicis, ka slimnīcā pacientiem jādod arī ēst? – šis ir viens no teicieniem, ar kuriem man palicis atmiņā Andris Glāzītis, kādreizējās Bauskas rajona slimnīcas galvenais ārsts.Par minēto viedokli 90. gadu sākumā daktera Glāzīša virzienā drusku pakratīja kauninošu pirkstu. Tagad, 20 gadus vēlāk, norobežošanās no sociālajiem jautājumiem ir ikdienišķa un kļūst par normu valsts struktūru attiecībās ar pilsoni.Tas nav nekas ārkārtējs, ja vēlā vakara stundā no kādas Rīgas klīnikas izliek pacientu, kurš pirms vairākām stundām turp nogādāts ar ātro palīdzību. Mediķi ārstē, viņiem nav jādomā, kā cilvēks tiks mājās, ir viņam nauda vai nav. Un kurš ir teicis, ka slimnīcā jāpatur katrs, kuru turp aizved «ātrie»?Arī neieputināts nomaļā mājā cilvēks var palikt bez ārsta palīdzības, ja viņam nav parastā tālruņa, bet mobilā telefona priekšapmaksas karte «par īsu», lai varētu no sirds izrunāties ar speciālistu pie ģimenes ārstu konsultatīvā tālruņa. Taču arī tas nav jautājums, par kuru jāraizējas dakterim. Tāpat kā mediķu atbildības lokā neietilpst rūpe, kā līdz vietējai slimnīcai tiks pacients, kuram nav ne sava braucamā, ne izpalīdzīgu kaimiņu. Par sevi katram pašam jāgādā, tāds secinājums man radās, noskatoties televīzijas diskusiju par neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanu Latvijas iedzīvotājiem. Ierēdņi vislabāk zina, kas viņiem nav, nevis ir jādara.Šo pārdomu sākumā pieminētais dakteris 90. gados ieviesa tā dēvēto «glāzīša rubli», kas kļuva par neatņemamu veselības aprūpes sastāvdaļu – pacienta iemaksu viena lata apmērā – un joprojām ir spēkā. No tā varam mācīties, ka izteikts vārds meklē vietu un princips «slīcēju glābiņš ir slīcēju rokās» iedzīvojies ne tikai veselības aprūpē.
