Laukos ļaudis visu vērtē un dara racionāli un vienkārši. Ja vajag stabiņu, uztaisa to glītu no koka vai no dzelzs un ierok zemē. Bet kaut ko tādu izdarīt valstī?! Tur bez mēnešiem ilgas vērtēšanas un projektēšanas nekas nenotiek.Lai optimizētu skolēnu pārvadājumus, radītu ērtākus apstākļus nokļūšanai uz darbu pedagogiem, nolemts pagarināt autobusa maršrutu Bauska–Grenctāle līdz Mežgaļu skolai. Autobuss piecus kilometrus brauktu pa ceļu, kur līdz šim sabiedriskais transports nav kursējis. Pašvaldība atbalsta ieceri, pārvadātājs gatavs sākt darbu. Bet ideja vairākus mēnešus «staigā» pa birokrātu kantoriem. Pagarināt, veikt izmaiņas pasažieru pārvadājumu maršrutā – tā izrādās tāda pasaules noņemšanās, kas prasa mēnešiem ilgu spriešanu, vērtēšanu, saskaņošanu. Parādās problēma problēmas galā. Piemēram, ceļa posmā no Grenctāles līdz Mežgaļiem jāiekārto viena pieturvieta. Uz valsts ceļa pašvaldība savus līdzekļus nevar ieguldīt. Savukārt valstij simtiem latu brauktuves paplašināšanai, pieturvietas projektēšanai, darbu saskaņošanai, izbūvei neizdodas atrast. Teju jātaisa grozījumi valsts budžetā. Reāli un vienkārši to varētu nokārtot kāds brunavietis. Vīrs, kuram rokas aug no īstās vietas un galvā nav birokrātiskais «sviests»: «Lai iedod man divdesmit latu, uztaisīšu smukus un gludus koka stabiņus, gaumīgu koka plāksnīti ar uzrakstu, ierakšu zemē, stāvēs godam vairākus gadus.»Esmu drošs, ka tā nu gan nebūs. Sēdēs vien bariņš birokrātu, turēsies izmisīgi pie viena pieturas stabiņa, plānos, projektēs, kalkulēs, vizualizēs, akceptēs, tad noraidīs un sāks visu no gala.
