Vispirms vēlos apsveikt Latvijas tautu ar to, ka tai tomēr vēl ir sava pašapziņa un politiskā aktivitāte. Brīdī, kad jālemj par nepārprotami skaidriem un precīziem jautājumiem, kas nosaka valsts nākotni, mēs to spējam, mēs rūpējamies par savu valsti.Daudzi atzīst, ka šis referendums ir liela nauda izšķiešana. Šajā gadījumā tā ir, jo iznākums bija iepriekš zināms. Svētdienas rītā pat necentos uzzināt, kāds ir rezultāts, jo ticēju savai tautai un pat nepieļāvu domu, ka Latvijā būtu divvalodība.Tomēr no politiskā viedokļa ikviens referendums ir veids, kā skaidri pateikt valdībai, ko vēlas tauta, kā likt simt «gudrajām» galvām atcerēties par mums. Tēmas, par kurām līdz šim ir mēģināts iesākt referendumus, uzskatāmi rāda, cik ļoti pašreizējos politiķus «interesē» Latvijas tauta. Referendumi lielākoties tiek rīkoti par bezjēdzīgām nacionālām tēmām, kuras tiek aktualizētas, lai iegūtu lielāku vēlētāju atbalstu nacionālajām partijām. Turklāt rezultāti pirms tam ir skaidri paredzami.Varēja būt citādāk. Piemēram, ja neizdodas labu likumu saistībā ar ekonomiku apstiprināt Saeimā, kāpēc nepajautāt tautai? Mums vaicā par krievu valodu skolās vai otru valsts valodu. Kāpēc neviens nav centies sagatavot likumprojektu par efektīvu atalgojuma sistēmu valsts iestādēs, sakārtotu iepirkumu likumu, policijas reformu, izglītības sistēmas maiņu vai vēl kādu nozari, kas patiesi uzlabotu valsts iedzīvotāju labklājību? Varbūt tāpēc, ka neviens politiķis to nevēlas? Ja tici savai patiesībai, vērsies pie tautas! Laikam jau viens ir runāt par to, ka vēlas tautas labklājību, bet cits – panākt šādu likumu pieņemšanu.Lepnums par valsti nerodas no grāmatām, teritorijas vai tankiem. To raisa lepnums par savu tautu. Es lepojos ar saviem tautiešiem, kas nepieļāva pat domu, ka Latvijā var būt divvalodība. Tomēr gribētos, lai arī citās jomās latvieši sadarbotos un veiktu darbus, ar kuriem varam lepoties.
