Pirmajā brīdī uz mediju darboņa Viestura Dūles aicinājumu valodas referendumā balsot ar neaizpildītu zīmi reaģēju līdzīgi daudziem, nodomājot – tas ir bezjēdzīgi! Pēcāk sapratu – tas bija lielisks ierosinājums.Ja mēs tā būtu spējuši izdarīt visi kopā, visi Latvijas vēlētāji, nav svarīgi, kāda ir mūsu valoda, tautība, matu vai nagu krāsa, mēs pierādītu tādu sabiedriskās domas briedumu, ko pētnieki varētu apbrīnot un analizēt vairākās paaudzēs. Mēs pierādītu, ka esam vienoti savā nacionālajā valstī, ka vēlamies to redzēt stipru un neatkarīgu, brīvu domās, uzskatos un nākotnes redzējumā.Mēs pierādītu tiem, kas mūs piespieda 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas atbildēt uz neticamu jautājumu, ka tomēr neesam manipulējamas aitas, kuras katru reizi balso par smukāko frizūru vai krāšņāko gaisa pili, bet prātīga un toleranta nācija. Un «tie» nav tikai labi atalgoti «Lielā Lāča» polittehnologi, kam mēs, iespējams, izsistu no rokām nākamo sagatavoto ieroci, bet arī vietējie rausēji, kuriem mūsu valsts ir vienīgi iespēja kompensēt mazvērtības kompleksus ar miljoniem, kurus tāpat kapā nepaņems līdzi.Tomēr jārēķinās ar mūsu sabiedrības pašreizējo izpratni, tāpēc, uzturot viedokli par pašvaldību politisko neitralitāti, saprotu tos tautas kalpus, kas nolēma veicināt pilsoņu aktivitāti ar viņu vešanu uz iecirkņiem.Taču es ticu, ka nākamreiz, kad Latvijas saglabāšana uz globusa būs slidenā «par» ir «pret» svaru kausos, mēs būsim tiktāl izauguši un gudri, lai nostātos nevis cits pret citu, bet visi kopā pret pārspēku. Lai uz visiem laikiem pārvērstu «pret» par «par».
