Bauskā jau no tālajiem 50. gadiem ir folklorizējusies kādas mūspuses bibliotēkas direktores replika. Komisija viņu iztaujāja par grāmatu krājumu bibliotēkā. «Ne es viņas lasu, ne man viņas vajag!» vēsā mierā atbildēja direktrise.Frāzi, kas ir ierakstīta Bauskas Centrālās bibliotēkas vēstures hronikā, pieminēju kā precīzu ilustrāciju valsts pašreizējai attieksmei pret latviešu valodu un literatūru.Rakstniecības, valodniecības, tulkošanas, kulturoloģijas nozares attīstībai 2012. gadā ir atvēlēti vien 0,4 procenti no Kultūras ministrijas 103 miljonu latu budžeta. Literatūras nozare šogad ir izslēgta no Valsts Kultūrkapitāla fonda to mērķprogrammu saraksta, kas saņems akciju sabiedrības «Latvijas Valsts meži» visnotaļ dāsno ziedojumu. Bērnu un jauniešu lasīšanas veicināšanas programmai «Bērnu žūrija», kas Latvijā darbojas kopš 2001. gada, finansējums ir sarucis līdz žēlīgam minimumam. Par 24 grāmatu komplekta iegādi katrai bibliotēkai, kuras lasītāji piedalās žūrijā kā eksperti, atbildība vienkārši tiek «nobīdīta» pašvaldībām. Par laimi, Bauskas un tuvāko novadu deputātu izpratne par lasīšanas veicināšanu ir slavējama, bet daudzviet valstī attieksme ir tāda pati kā citētajai bibliotēkas vadītājai.Visa šī jezga liecina, ka latviešu valodas, literatūras, grāmatniecības attīstībai un intelektuālajai darbībai Latvijā nav nekādas vērtības. Liekulīgi saukļi dzimtās valodas aizstāvībai un reāli darbi cits no cita atrodas tikpat tālu kā Saule no Mēness. Nožēlojami, ka referendums vismaz pagaidām nav devis nekādu mācību, jo, pašapmierinātībā murrādami, tik vien spējam kā sevi slavēt: «Re, kādi mēs malači! Kā mēs viņiem sadevām!»
