Pagājis referendums. Mierīgi, bez incidentiem. Bet man radās jautājums: kāpēc mums neveicas?Jautājumu par divvalodību pēc divdesmit atgūtās neatkarības gadiem atkal ceļ gaismā, atkal tērējam naudiņu, lai aizstāvētu to, kas jebkurai valstij ir svēts – valoda, valsts teritorija, karogs, ģerbonis un himna. Tas ir tik pašsaprotami. Gāju uz balsošanu un domāju – vai tad beidzot nepietiks?Klausoties radio un skatoties televīzijas raidījumus, reizēm šķiet, ka cilvēki gluži vienkārši negrib mācīties latviešu valodu. Man patika dziedātāja Igo Fomina teiktais: «Ja es aizbraucu uz citu valsti dziedāt, es katru dienu iemācos trīs vārdus tās valsts valodā.» Kas te piebilstams? Nekas. Ja būtu gribēts, ar valsts valodu nebūtu problēmu. Kā to nevar saprast, ka jebkurā zemē visiem ir jāzina valsts valoda. Punkts. Tas nav apspriežams!Cik mēs ilgi kautrēsimiesNostāties uz kājām,Muguriņu iztaisnot,Pateikt stingru vārdu?Kādēļ jātērē bij’ laiks,Naudiņa un nervi,Valstī jābūt valodai,Kādā runājuši senči.Bet, ja esi ienācējs,Lūdzu, cieni tautu.Un, ja tu to negribi,Pats vien esi vainīgs:Ierāvies pats savā čaulā,Tā tur arī paliksi.
