Pirmkārt, kopš PSKP vēstures īsā kursa obligātām «studijām» darbavietā man derdzas vārds «manifests», piemēram, K. Marksa un F. Engelsa «Komunistiskās partijas manifests» un citi marksisma programmas dokumenti.Otrkārt, vienu «manifestu» jau esmu parakstījusi 1949. gada 25. martā bruņotu čekistu klātienē, ka tieku pārvietota uz attālākajiem PSRS apgabaliem mūža nometinājumā, ko man nolasīja krievu valodā bez tulkojuma. Atkal tuvojas marts, un atkal man piedāvā parakstīties – par izlīgumu. Ar ko man būtu jāizlīgst?Treškārt, es nevaru sevi piespiest, to nevar izdarīt arī ar vienu švīku uz papīra – beigt «rakņāties vēsturē», jo tajā ir ierakstīts mans, manu vecāku mūža stāsts, manas tautas liktenis. Cenšanos ar manifestu apslāpēt atmiņas nesauc par demokrātiju. Turklāt man nav ne mazākās vainas apziņas, kuras dēļ būtu jāprasa izlīgums, jo ne Latvijā, ne Sibīrijā neesmu konfliktējusi ar citām etniskām grupām vai indivīdiem. Bet joprojām «uz nažiem» esmu ar šovinistisko ideoloģiju, kas vēl ir dzīva un neļauj aizmirst neko. Atmiņas ir mūžīgs brīdinājuma zvans! Ceturtkārt, es negribu zemoties, pirms kāds man nav lūdzis piedošanu un aicinājis uz izlīgumu. Vai mugura mums jāliec vēl zemāk vienīgi tāpēc, ka mūsu ir tikai nepilni divi miljoni? Vai skudrai jāprasa izlīgums, ka tā pakļuvusi zem ziloņa ķepas?Piektkārt, nav saprotams, uz kādām vērtībām balstās šis manifests, kas nu kā apkārtraksts būtu akli jāparaksta, lai izdevīgā brīdī ar nicīgu smīnu to kāds pasviestu parakstītājiem – jūs taču tā gribējāt!Parakstos zem Māras Zālītes teiktā intervijā «Latvijas Avīzē»: «Izlīgums nebūs iespējams, kamēr pastāvēs dažādas izpratnes par pamatjautājumiem.»
