Ļoti populārs sauklis gan presē, gan sabiedrībā ir «kapitālisma krīze», parasti ar to domājot tirgus ekonomikas sabrukumu. Patiesībā jauc gan iekārtas, gan ekonomiskās sistēmas.Daudzi kā piemēru min Ķīnas attīstību –, redz, kā veicas komunistiskajam režīmam, kamēr mūsu «kapitālisms» buksē! Patiesībā tieši Ķīnā ir vistīrākais kapitālisms. Tāds, kuru Eiropa jau gadus simts ir aizmirsusi – uzņēmējiem ir visas tiesības, bet strādniekus valsts nostāda situācijā, kurā jāpieņem uzņēmēju noteikumi. Un tieši Ķīna ir piemērs, ka industriālisms, ko daudzi jauc ar vārdu «kapitālisms», jo pēdējā laikā viens seko otram, vēl aizvien ir pasaules virzošais spēks un valsts attīstības garants. Kapitāls – tā ir nauda. Tāpēc mūsu situācija ir nevis industriālā, bet gan banku jeb finanšu krīze. Valstiskā iekārta Eiropā pamazām kļūst sociālistiskāka – valstij pieder lielākie uzņēmumi, tā algo arvien vairāk iedzīvotāju, piešķir lielus pabalstus. Lielākajiem kapitāla turētājiem ir milzīgi līdzekļi, ko viņi nevēlas ieguldīt ražošanā, jo tas ir tālejošs projekts, mūsdienās nerentabls. Vienkāršāk to ieguldīt shēmās, kur var gūt nākamo kapitāla pieaugumu. Piemēram, aizdot septiņus miljardus Latvijai vai simts miljardus Grieķijai. Un tieši finanšu spēles nosaka lielu Ķīnas pārsvaru – šī valsts uztur lētu savas valūtas kursu, kas nodrošina zemākas cenas Ķīnas precēm.Kamēr valdības turpinās atbalstīt savus uzņēmumus un monopolus, kamēr lielie kapitālu turētāji spēlēsies ar cilvēku likteņiem, tikmēr Eiropai nav cerību sagaidīt attīstību. Ja Ķīnas industriālisms pats nesabruks, pēc 50 gadiem Eiropa būs lielāks nostūris nekā tagad Zimbabve – varēsim lepoties ar miljoniem eiro, kuri būs derīgi tikai iekuram, jo ražošanas vairs nebūs.
