Pašvaldības deputāts pirms pāris dienām ar dusmām balsī man teju atteica sarunāto tikšanos. Atteikuma iemesls bija nevēlēšanās tapt noķengātam. «Es izstāstīšu savu viedokli, to ievietos laikraksta portālā, un tad pabirs desmitiem komentāru. Kas vien gribēs, varēs mani nosaukāt visriebīgākajiem vārdiem. Ne man spēka, ne laika, ne gribēšanas katram anonīmajam rakstītājam skaidrot un taisnoties, ka neesmu zilonis, bet gan tāds pats sabiedrības cilvēks kā viņš. Ar savu vārdu, ar saviem uzskatiem,» pauda mans sarunu biedrs. Nevaru noliegt, tā ir ļoti nepatīkama sērga, kas ieviesusies interneta vidē. Tai pašlaik nav izstrādāti likumiskie ierobežojumi. Par apzinātu melu izplatīšanu var sākt tiesvedību. Taču taisnības ceļš mūsu tiesās ir tik garš, un galu tam reti kad var redzēt. Ko gan ieteikt tiem, kuri ir gatavi publiski paust savu viedokli, gatavi diskutēt par to, vienlaikus pretim sagaidot tādu pašu atklātu, pazīstamu sarunu partneri? Pirms nedēļas žurnālā «Izklaide» izlasīju, kā komponists Zigmars Liepiņš vērtē šo parādību: «Visvairāk kaitina, ka anonīmo komentēšanu sauc par vārda brīvību. Vārda brīvība var būt tikai tam, kuram ir vārds. Tā ir tikai tad, ja es, Zigmars Liepiņš, uzrakstu: man riebjas, ko tu dari, domāju, ka tu esi netalantīgs, diletants, un parakstos.» Tā vārda brīvību izprot mūziķis.Šāds piedāvājums pašlaik šķiet vienīgais ceļš, kā censties sakārtot interneta vidi. Būt katram ar savu vārdu un būt drosmīgam to pateikt. Varbūt sākt vajadzētu tam pašam manis pieminētajam pašvaldības deputātam. Esmu pārliecināts, daudzi deputāti lasa komentārus, paši ko ieraksta. Kā esmu novērojis, no Bauskas novada vienīgi Uldis Kolužs vienmēr parakstās zem sava viedokļa. Par to gan viņš dabū krietni ciest. Tomēr sitieni, kā zināms, norūda cilvēku.
Katram savs vārds
00:00 29.02.2012
39