Mums Latvijā ir gaišo spēku bruņinieki, kuri ir cēli un gudri – tie visu zina un cīnās par tautas interesēm, un ir tie, kuri kalpo tumšajiem spēkiem – tie vispār neko nesajēdz, domā tikai instinktu līmenī (kā vairāk notērēt)…Tāda…Tāda…Tāda mitoloģiska politisko spēku sadalījuma izpratne pašlaik tiek piedāvāta Latvijas sabiedrībai. Būtībā tas ir veids, kā nevainīgi un cēli iznīcināt vienu no demokrātijas galvenajām vērtībām – iespēju caur dažādu viedokļu diskusiju, uzklausot un salīdzinot tos, ļaut tautai nonākt pie patiesības.
Izmantojot šādu, principā neatspēkojamu retoriku, tiek izveidots ērts patiesības un varas monopols. Tam, kam šāds monopols pieder, vairs nekas nav jādara – nav jāpiepūlas kaut ko mainīt vai radīt, nav jācenšas veikt sen solītās reformas. Ja Tev ir šāds patiesības monopols, nav vajadzības ķerties pie mērķtiecīgas valsts attīstības un uzņemties rūpes un atbildību, lai nodrošinātu nepieciešamās investīcijas infrastruktūrā un cilvēkos, bet samilstošās sociālās un demogrāfiskās problēmas var ērti risināt, tās pārliekot uz tautas pleciem, jo, redziet, citas risinājuma iespējas mums nav. Un tiešām nav. Pie šādas piedāvātās lietu kārtības.
Tāpēc kā mantra mums tiek skaitīts: vajag tikai turpināt iesākto, jo tā ir vienīgā veiksmes atslēga. Pie tā kā pie grimstoša salmiņa mums akli ir jāturas, un tas mūs izglābs. Ja kāds to uzdrošinās apšaubīt – tas ir pielīdzināms ķecerībai.
Lai šādu kārtību nostiprinātu, tam ir vajadzīgs pamatīgāks ietvars, uz kā to varētu balstīt un pamatot – valdības politiskā kursa noturēšanai nepietiek vairs ar pašu Latvijas likumdošanu (iecerēto Fiskālās disciplīnas likumu), ir nepieciešams uzņemties arī starptautiskas saistības ES līmenī, aicinot Latviju ratificēt ES fiskālās disciplīnas līgumu, kas paredz tā dalībniekiem soda sankcijas par uzstādīto fiskālo parametru neievērošanu. Ironiski, ka pašu virzītais Fiskālās disciplīnas likums nemaz īsti nav salāgojams ar tām fiskālajām saistībām, kuras valdība piedāvā uzņemties, Latvijai pievienojoties ES līgumam – sanāk, ka pašai valdībai nav īsti sapratnes par savu piedāvājumu, vai arī tai patiesībā nav svarīgi tās skaisti postulētie principi par atbildīgu politiku – galvenais, lai pēc iespējas ātrāk tiktu nostiprināts ‘objektīvs’ pamatojums, kāpēc Latvijai nav citas iespējas, un pareizs ir tikai valdības piedāvātais kurss.
Savulaik, apspriežot piedāvāto fiskālās disciplīnas likumprojektu, uz šo neatbilstību norādīja SC, aicinot valdību uz konstruktīvu argumentētu diskusiju un izsvērta, Latvijas interesēm atbilstoša lēmuma pieņemšanu, norādot arī uz to, ka ar piedāvāto likumprojektu nebūs iespējams īstenot likumā deklarētos mērķus – nodrošināt ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību. Neskatoties uz to, likumprojekts ar lielu pompozitāti tika pieņemts pirmajā lasījumā. Bet tagad paši likuma izstrādātāji ir palūguši papildus mēnesi, lai to pārstrādātu.
Arī pats valdības vadītājs beidzot ir atzinis, ka likumā piedāvātais realizācijas mehānisms ir jāmaina.
Ja pacenstos noraut mitoloģisko plīvuru, kurā cītīgi tiek ietīts viss, kas saistīts ar likumdošanu ap fiskālo disciplīnu – par „Eiropas kodolu”, „diviem ātrumiem”, ilgtspējīgu attīstību, kura tiks nodrošināta, taupot līdzekļus investīcijām infrastruktūrā, zinātnē un cilvēkkapitālā, tad pāri paliek tikai viens racionāls arguments – atbildīga fiskālās politikas īstenošana.
Nenoliedzami, arī valstij ar savu mantu un līdzekļiem ir jārīkojas kā rūpīgam saimniekam – ir pareizi nepieļaut izšķērdību vai neapdomīgus tēriņus. Un neviens uz to arī neaicina! Ja kas…
Tomēr nopietnas bažas rada valdības postulētā izpratne par to, kas ir atbildīga fiskālā politika – primitivizējot to līdz šaurai izpratnei par budžeta deficīta apmēru. Tas ir ērti, lai neko nevajadzētu darīt, nevajadzētu uzņemties atbildību (turklāt vēl cenšoties to pārlikt uz Eiropas Savienību).
Bet varbūt tomēr atbildīga fiskālā politika ir – nevis cik, bet kā mēs tērējam savus līdzekļus, lai varētu nodrošināt nepieciešamo atdevi no tiem un kā jau rūpīgs, krietns saimnieks atbildīgi spētu parūpēties par savu saimi?
Budžeta deficīts būtu jāvērtē nevis absolūtos skaitļos, bet relatīvi pret jaunradīto vērtību, ko varam nodrošināt ar šādu budžeta deficītu. Tāpēc ne vienmēr, sevišķi Latvijas situācijā, bezdeficīta budžets būs pareizā izvēle. Līdzīgi kā sējai ir vērts aizņemties graudus, ja nepietiek savējo, lai pēc tam no iegūtās ražas varētu pabarot savu saimi un arī atdot parādu, nevis likt tai ciest trūkumu un doties prom, tāpēc ka saimnieks baidās uzņemties atbildību vai tam īsti nav sajēgas, ko ar savu saimniecību darīt, lai varētu parūpēties par saviem cilvēkiem.
Tā ir principiāli nepareiza nostāja, kas Latvijai tiek piedāvāta un ir izdevīga tādai valdības pozīcijai, kura nevēlās uzņemties atbildīgus lēmumus, kas nepieciešami valsts attīstībai, lai apstādinātu draudīgo demogrāfisko situācijas veidošanos, nodrošinot nepieciešamās investīcijas izglītībā, zinātnē, infrastruktūrā, veidojot uzņēmējdarbības ilgtspējīgai attīstībai labvēlīgu vidi.
Patiesībā mums tiek piedāvāta nevis atbildīga, bet mazspējīga politika, kas apdraud šīs valsts pastāvēšanu. Ja kāds vēlas to noliegt – pamēģiniet to pierādīt bez mitoloģiskiem apgalvojumiem, ņemot vērā reāli iespējamo šādas izaugsmes potenciālu un Latvijas demogrāfiskos rādītājus.
Varbūt tomēr pareizi būtu vispirms pacensties Latvijai beidzot noteikt savas attīstības prioritātes un atbilstoši tām izstrādāt savu Nacionālo attīstības plānu, kas būtu par pamatu turpmākai visu ES struktūrfondu apguvei un valdības līdzekļu izmantošanai un tās centieniem, tādejādi nodrošinot maksimālu sinerģiju un šo līdzekļu efektīvu izmantošanu Latvijas izaugsmei, un tikai tad spriest par tai atbilstošu fiskālo politiku, nevis tagad steigt to iemūžināt likumos, Satversmē un starptautiskos līgumos, kas vajadzīgs ir tikai kā vīģes lapa, ar ko piesegt savu mazspēju, lai citi varētu mums noticēt, ka mēs kaut ko varam.
