Padomjlaika propagandu izturējušie zina, ko par «opiju tautai» dēvēja saucēji uz gaišo komunisma tāli. Pēc gaisa pils sabrukšanas baznīcai nav izdevies atgūt neapstrīdamā orākula statusu, taču tā vietu nadzīgi ieņēmušas televīzijas pārraides, kuras daļa sabiedrības nekritiski uztver kā «realitātes» šovus (angliski – izrāde), kaut jau nosaukums liecina, ka tas ir inscenēts uzvedums.Ir biedējoši klausīties, kā inteliģenta, savā jomā izcila profesionāle žēlo kārtējā jauno skatuves censoņu pārraidē pieredzējušas dziedātājas asi norātu debitanti, kurai «tecēja asaras». Nekas tur nevienam pats no sevis bez iemesla laukā nenāk un pa acīm netek. Viss, kas notiek it kā īstenībā, patiesībā ir smalki izplānots scenārijā un apstiprināts dalībnieku līgumos. Raidījuma veidotāju un dalībnieku mērķis ir nopelnīt naudu un popularitāti, un viņu žēlošana ir tikpat bezjēdzīga kā slavēšana. Galvenais būs pārraides reitings, ar kuru var iegūt naudu no reklāmdevējiem, kā arī telefonbalsojumā iekasētā summa.Visi taču saprot, ka izrāde nevar izdoties bez intrigas, konflikta, saspīlējuma, spriedzes, mīlas pāra, gaišā tēla, kašķu maisa utt. Nekas labāks par parasta seriāla scenāriju te nav izdomāts, un tā ir patiesā «realitāte».Vai tam vērts tērēt laiku, ir katra paša ziņā. Tomēr, ja komerctelevīzijas var pelnīt ar šādām blēņām, sabiedriskajai tomēr jāskatās, vai tās darbība atbilst «nacionālajam pasūtījumam». Tikšana vaļā no diviem asiem, pieredzējušiem diskusiju vadītājiem Latvijas Televīzijā izmantota kā iespēja nevis meklēt un audzināt jaunus, bet piepļekāt «prime time» (raidlaiks ar lielāko skatītāju skaitu) ar diletantiskiem «oriģinālseriāliem». Zinot, cik tas maksā, zūd ilūzijas par nodokļu maksātāju uzturētās struktūras vēlmi izglītot un informēt sabiedrību. Lūk, jaunais «opijs tautai», jau ierasti par tās pašas naudu.
