Vērojot ceļu satiksmi un situācijas, kādas rodas, gājējam šķērsojot ceļu, esmu sapratis, ka bīstamākā vieta ir gājēju pāreja.No likuma viedokļa viss ir ļoti vienkārši – gājējam jādod priekšroka. Diemžēl šajā jomā ir tāpat kā ar fotoradariem – visi zina, ka tie fiksē ceļu noteikumu pārkāpumus, bet vienalga neapmierināti. Tāpat arī gājēju pārejas – rodas izjūta, ka reizēm šoferi principa pēc mēģina izdomāt, kā neapstāties un reizē nenotriekt kādu gājēju. Ielas posmā, kur nav gājēju pārejas, ir vienkāršāk – apskaties, vai nebrauc mašīnas, un dodies pāri. Pie pārejas – daudz sarežģītāk. Sākumā domāju – ja mašīna samazina ātrumu, tātad mani redz, varu iet pāri. Izrādījās, ka tas ne vienmēr darbojas, – varbūt šoferis pārslēdz ātrumu vai gluži vienkārši par kaut ko aizdomājies. Viens ieteikums – gaidi, kamēr apstāsies. Nu negrib apstāties šoferīši – samazina ātrumu, gaida, kad iesi, un, ja neej, atkal spiež gāzi un brauc tālāk. Otrs ieteikums – skatīties, vai autovadītājs tevi redz. Un kā vēl redz – pavecāks onkulis, acīs skatīdamies un ar smaidu uz lūpām pabrauca ar žiguli garām pašiem kāju pirkstiem. Ir arī tādi, kas pilnā ātrumā tuvojas gājēju pārejai un tad stājas ar kaucošām bremzēm – bojā nervus gan sev, gan gājējam.Pārkāpsi noteikumus, maksāsi. Tomēr šoferis parasti paliek dzīvs, vesels, jo automašīna ir desmitiem reižu smagāka. Rezultātā kājāmgājēji uz pārejas nonāk pilnīgā šoferu žēlastībā. Secinājums – izdod kādus noteikumus gribi, kamēr nedomāsim par saviem līdzcilvēkiem, labuma būs maz.
