Brīvā valstī ikvienam ir tiesības uz savu viedokli, arī žurnālistam Vilnim Auzānam. Taču ikkatrā lietā viedokļi dalās, un taisnība parasti ir pa vidam. Tas attiecas arī uz 14. marta avīzes otrajā lappusē, «Redakcijas slejā», publicēto V. Auzāna rakstu «Piesmietie skatītāji».Te nu būs mans kā dalībnieces skatījums un subjektīvais spriedums. Protams, daļa pārmetumu ir pelnīti un vietā, bet daļa nepatiesa un pat aizvainojoša…Kā pensijā aizgājušiePirmkārt, cik man zināms, neviens no tiem, kas bija pieteikušies, no rīkotāju puses nebija personīgi aicināti. Par to varēja lasīt avīzē, afišās un interneta portālā. Sarakstos es redzēju vismaz 25 dalībniekus. Viņu vidū bija pat svītroti un mainīti uzvārdi, jo daži gribētāji viņiem vien zināmu iemeslu dēļ bija atteikušies. Arī to vidū, kas piedalījās, bija tādi, kuri nezināja pat dziesmām vārdus un nevarēja noturēt melodiju…Otrkārt, piemēram, es šovā piedalījos tikai tādēļ, ka interneta portālā Jolanda Suvorova īpaši uzrunāja omītes un opīšus. Acīmredzot viņa labāk izprot, kā jūtas tie, kas aizgājuši pensijā un vairs nevienam nav vajadzīgi, kā varbūt domā V. Auzāns.Vai patiesi šova rīkotāji domāja, ka «provincē derēs viss», es šaubos. Neesmu pārliecināta, ka pie darba kāds ķertos, būdams pārliecināts par izgāšanos.Šovs «Dziedi savai pilsētai» bija izsludināts ne tikai Bauskā un nebija arī domāts vienīgi izciliem dziedātājiem. Taču izraudzītie bija daudz labāk jāsagatavo, un vairāk jāpiestrādā pašai šova vadītājai J. Suvorovai. Bet viņai acīmredzot nebija laika, jo tika gaidīta arī citur. Šovs pierādīja, ka tas nebija domāts dziedātāju sagatavošanai, bet pašas Suvorovas «spalvu spodrināšanai». Ar necenzētiem lamu vārdiem tikām apveltīti gan pelnīti (neaplaudējām viņai striptīza laikā), gan nepelnīti…Varot vienkārši norunātDziesmu izvēle arī varēja būt daudz citādāka, zinot, ka tautai patīk jautras, nevis lēnas melodijas. Es biju piedāvājusi pat popuriju vai, piemēram, «Kad klētiņā dusēsi tu» ar piedziedājumu par Lulu. Jolanda atbildēja, ka «Vijolnieks» ir viņas mīļākā dziesma. Vēl viņa teica, ka man ir jādzied tikai klavieru pavadījumā, un tā arī vienīgo reizi ģenerālmēģinājumā tiku dziedājusi. Manu priekšnesumu viņa atzina par labu esam, tikai piebilda, ka kādu pantiņu es varot vienkārši norunāt. Tad vēl saņēmu pāris norādījumu par apģērbu, un visas viņas pamācības bija izsmeltas.Lai Suvorova paspīdētuŅemot vērā cienījamās mākslinieces nostāju un attieksmi, kā arī šovā piedzīvoto, man radās iespaids, ka nevis rīkotāji, kā raksta V. Auzāns, nekaunīgi ekspluatējot labu ideju un izmantojot sabiedrībā pietiekami populāru personību, ir izmantojuši iespēju, bet pati šova vadītāja ir izmantojusi iespēju kārtējo reizi piecās sešās pilsētās reizē paplivināties un paspīdēt uz mūsu nesagatavotu (lai piedod man pārējie) muļķīšu rēķina.Lai pašai J. Suvorovai nebūtu jāaizpilda puse programmas, varēja likt katram dziedāt pa divām dziesmām. Arī anekdotes galu galā tik izcilai māksliniecei nebija jālasa no papīra lapām. Lai šovs izdotos, pašai vadītājai bija jābūt uzdevuma augstumos, bet tā nebija.Dažus Jolandas norādījumus kultūras centra darbinieki neņēma vērā, bet tam it kā bija objektīvs iemesls. Ja būtu uzstādīti skatuves malās divi mikrofoni ar statīviem un labi nostiprināti, arī es būtu varējusi normāli nodziedāt. Mikrofons, kas tika uzstādīts pirms manas uzstāšanās, nebija pienācīgi nostiprināts un spītīgi slīdēja lejā. Lai kā centos, balss gāja vairāk pāri nekā mikrofonā. Protams, šādā situācijā nevarēja būt ne runas par smaidu un kvalitatīvu sniegumu. Tādēļ arī es uzņemos daļu atbildības un izlūdzos piedošanu skatītājiem.Pirmais pārdzīvojums man bija, kad, ierodoties uz atlasi, neredzēju nevienu no vecākās paaudzes. Biju cerējusi, ka satikšu kādu no kundzītēm, ar kurām pirms 15 gadiem dejojām grupā «Tiem, kam pāri 40». Neesmu vienās domās ar V. Auzānu, ka cilvēkiem gados meldiņš būtu jāvelk tikai mājas svinībās. Nupat uz Eirovīziju no Krievijas izvirzītas sešas vecmāmiņas, un nebūsim pārsteigti, ja viņas uzvarēs.
