Ļoti cienu skolotājus, īpaši tos, kuri ar savu pedagoga talantu ne tikai labi māca konkrētu priekšmetu, bet arī māk rast kopīgu valodu un ierādīt jauniešiem dzīvesziņu, iespējams, ļaujot izvairīties no daža laba paša kļūdainās pieredzes puna.Tāpēc aizvakar biju ļoti apmulsusi, ziņu kopsavilkumos lasot un klausoties profesionālo organizāciju vadītāju, atvainojiet, vāvuļošanu par skolotāju sūro ikdienu, kad «jābūt arī ļoti elastīgiem», un prasību celt algas, negaidot līdz 2014. gadam kā visiem valsts darbiniekiem. Iespējams, kāds skolā nav pamanījis, ka privātajā ražošanas sektorā, kas faktiski ir vienīgais budžeta ieņēmumu maciņa pildītājs, atalgojums un tātad arī valstij maksātie nodokļi īpaši neaug. Vēl neesam sasnieguši mērķi sabalansēt ieņēmumus ar izdevumiem, tātad joprojām dzīvojam uz parāda. Kurā normālā ģimenē šādā situācijā palielinātu, piemēram, kabatas naudu pusaudzim? Ja nu vienīgi tīši velk izmēģināt, kā ir bankrotēt.Pilnīgu neizpratni izraisīja dīvainā argumentācija pret principu «nauda seko skolēnam». Ceru, ka pārpratu vēlmi par katru cenu saglabāt visas pašreizējās skolotāju darbavietas un tātad arī izdevumus skolu uzturēšanai, neatkarīgi no audzēkņu skaita. Tā var nonākt līdz absurdam, ka ciematā strādā skola, kur klasēs katru dienu noteikto stundu skaitu vada skolotāji, bet solos nav neviena audzēkņa… Cīņā par lielāku algu galvenais būtu neaizmirst, kāpēc sabiedrībai vispār vajadzīga skola. Atļaušos atgādināt – lai audzinātu jauno paaudzi. Ja nav bērnu, nevajag arī skolotājus, un būs pavisam nesvarīgi, cik elastīgi, gudri, moderni, izglītoti un labi apmaksāti viņi ir.
