Tikko Saeimā pirmajā lasījumā tika pieņemti grozījumi Pensiju
likumā. Nenoliedzami, lai nodrošinātu Sociālās apdrošināšanas
sistēmas (SAS) ilgtspēju, ir nepieciešamas izmaiņas, un to
apstiprinās jebkurš, kam ir kaut neliela…Sociālās…Soc…Sociālās sistēmas ilgtspēja un stabilitāte tiek pasniegta kā šo
grozījumu galvenais mērķis. Bet vai tas tā tiešām ir?
Diemžēl šī acīmredzamā nepieciešamība pienācīgi
izvērtēt piedāvātos grozījumus tika ignorēta pat attiecībā uz
Saeimu, kurai par tiem būtu jālemj. Patiesībā deputātiem vispār
netika dota iespēja pārliecināties par šo grozījumu atbilstību tik
skaisti deklarētajiem mērķiem un rūpēm par drošu un stabilu
sabiedrības vecumdienu nodrošināšanu.
Saeimai iesniegtajos materiālos vienīgie pieejamie aprēķini
aprobežojās tikai ar diviem gadiem, turklāt tikai ar šo 2014. un
2015. gadā veicamo grozījumu tiešo ietekmi uz Speciālā budžeta
izdevumiem. Savukārt aprēķini par iespējamajiem netiešajiem
izdevumiem, kuri rastos šo grozījumu sakarā (piemēram, paaugstinot
pensionēšanās vecuma slieksni, pieaugtu bezdarbnieku skaits, tātad
arī izmaksas, kas saistītas ar bezdarba apdrošināšanu), kā arī
aprēķini par jebkādiem budžeta ieņēmumiem nebija pieejami
vispār!
Tas liecina, vai nu par acīmredzamu atbildīgo
ierēdņu nekompetenci, vai arī nespēju sagatavot pamatojumu
atbilstošiuzstādītajiem politiskajiem mērķiem, kuri nav reāli
īstenojami, vai arī par attieksmi pret Saeimu, kā pret pilnīgiem
kretīniem, kuri tāpat neko nesapratīs. Tāpēc aprēķinu vietā
deputātiem tika rādītas krāsainas bildītes ar grafikiem, kuri
uzskatāmi demonstrēja, kā šie grozījumi atrisinās Latvijas sociālās
apdrošināšanas sistēmas problēmas.
Piemēram, vienā no
grafikiem tika demonstrēts, ka grozījumi 2014. gadā dos 140 miljonu
latu lielu ietaupījumu, savukārt Labklājības ministrijas(LM)
iesniegtajos materiālos Saeimai izceltā tekstā tiek apgalvots, ka
kopējais finansiālais ietaupījums valsts speciālajā budžetā 2014.
gadā būs 9,3365 miljoni lati. Tam, kurš ir iepazinies ar šiem
materiāliem, un ir kaut mazākā sajēga par to, ko ir izlasījis,
nebūs grūti atrast šo kļūdu aprēķinos. Tāpēc nevilšus rodas
jautājums – ar kādu atbildības sajūtu un kompetenci ir veikta šo
materiālu sagatavošana, zinot, ka tā ir informācija, balstoties uz
kuru Saeimai būs jāpieņem lēmums par sabiedrības nākotnei tik
svarīgu jautājumu?
Mans darbs desmit gadus
ir bijis saistīts ar tarifu aprēķinu pamatotības izvērtēšanu.
Pensiju aprēķinu pamatprincipi ir līdzīgi – ir izejas dati, ir
metodika, pēc kuras tiek veikti aprēķini, un ir matemātiskais
modelis, kas ļauj noteikt atsevišķu mainīgu faktoru ietekmi uz
rezultātu.
Par cik gandrīz nekas no tā nebija
iesniegts, vēl pirms Lieldienu brīvdienām vērsos LM ar lūgumu
iesniegt man šos izejas datus, izmantoto aprēķinu metodiku,
pieņēmumus un aprēķinu modeļus, lai es varētu veikt nepieciešamos
aprēķinus pats un pārliecināties par piedāvāto aprēķinu pamatotību
un to reālo ietekmi. Šādi dati no LM netika saņemti.
Mēģinot izmantot pieejamos Statistikas pārvaldes
pēdējos Tautas skaitīšanas datus, nācās secināt, ka tie atšķiras no
datiem, kas ir izmantoti LM iesniegtajos aprēķinos. Piemēram, LM
aprēķinos izmantoto nākotnes pensionāru skaits pārsniedza to
cilvēku skaitu pašlaik, no kuriem nākotnē šiem pensionāriem būtu
jārodas. Interesanti, no kurienes?!
Neredzot aprēķinus, nevar piekrist kaismīgi apgalvotajam, ka šie
grozījumi neskars nākotnes sabiedrības labklājību un ir tikai
vērsti uz sistēmas stabilitāti un ilgtspēju – jo ja ņem vērā to,
ka saskaņā ar Latvijā izmantoto pensijas formulu, saņemamās
pensijas apmērs ir apgriezti proporcionāls prognozējamajam mūža
ilgumam pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, visus mūs uzmanīgus
vajadzētu darīt uzstājīgie grozījumu autoru apgalvojumi par
nozīmīgi pieaugošo mūža ilgumu Latvijā. Kādēļ? To palielinot,
cilvēkiem izmaksājamās pensijas apmērs kļūst mazāks. Jāatzīst, tas
ir ļoti ērts veids, kā valdībai ne no nekā „konsolidēt” Speciālā
budžeta izdevumus uz pensiju izmaksu rēķina. Diemžēl datus, kas
apliecinātu sagaidāmo nozīmīgo mūža pieaugumu, kā arī faktorus
(piemēram: medicīniskās aprūpes uzlabošanās, dzīves līmeņa
pieaugums, uc.), kuri Latvijā to noteiks, LM nespēja
iesniegt.
Savukārt, iepazīstoties ar
pieejamo informāciju par paredzētajiem grozījumiem Speciālajā
budžetā (tie ir vairāki izdevumu posteņi), nav redzama pamatojuma,
kādēļ tieši pensionēšanas vecuma paaugstināšana ir jāveic jau 2014.
gadā. Ja tik tiešām rūpes ir par to, lai veidotu sabalansētu
Speciālo budžetu, tad kas liedz jau nākošajā, 2013. gada budžetā,
pensiju piemaksas no Speciālā budžeta pārnest atpakaļ uz
Pamatbudžetu, kur tām arī būtu jāatrodas, nevis gaidīt 2014. gadu?
Kopējā budžeta bilancē tas neko nemaina, toties atrisina
sabiedrībai tik sasāpējušos jautājumu par pensionēšanās vecuma
straujo palielināšanu, jo tas dotu aptuveni papildus 130 miljonu
latu ietaupījumu Speciālajā budžetā, kas ar uzviju nosegtu tos
izdevumus, kurus tagad piedāvā segt ar straujāku pensijas vecuma
paaugstināšanu, kas saskaņā ar pašas LM aprēķiniem 2014. gadā dos
apmēram 8 miljonus latu, bet 2015. gadā – 17 miljonus latu lielu
ietaupījumu.
Un vispār, cik tas ir
kompetenti un pamatoti apgalvot, ka šis ir pārdomāts priekšlikums
Sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitātes un ilgtspējas
nodrošināšanai, ja atrauti no visas sistēmas tiek apskatīta un
mainīta tikai tās daļa – 1. pensijas līmenis, neanalizējot visu
pārējo sistēmu, un to daļu iespējamo mijiedarbību. Tas ir līdzīgi
kā censties izlīdzināt nepareizu kuģa kursu, izraujot no tā vienu
daļu, nedomājot kurp aiziet pārējās.
Iespējams, ka piedāvātie grozījumi tiešām spēs atrisināt Latvijas
sociālās apdrošināšanas sistēmas problēmas, bet šis risinājums
atkal tiks īstenots tā, kā tas ir ērtāk un vieglāk valdībai, nevis
vajadzīgs Latvijas tautai – kā parasti, vienkārši uzveļot visu
smagumu uz tās pleciem, tā vietā, lai pacenstos pielikt arī savu
plecu šīs nastas nešanā – nākot ar tikpat konkrētiem priekšlikumiem
ne tikai par izdevumu apgriešanu, bet arī par ieņēmumu
palielināšanu Speciālajā budžetā, piemēram, piedāvājot savu
ekonomikas stimulēšanas plānu jaunu darbavietu radīšanā.
Tas nebūtu nemaz tik sarežģīti izdarāms, ja vien būtu tāda
politiskā griba – daudz kas būtu iespējams, izmantojot tās pašas
Sociālās apdrošināšanas sistēmas iespējas – piemēram izmantojot 2.
pensiju līmenī (kas pensiju sistēmas reformas rezultātā tika radīts
tieši ar mērķi,lai mazinātu sociālās apdrošināšanas sistēmas
1.pensiju līmeņa atkarību no paredzamajiem demogrāfijas procesiem.
Taču mums tiek piedāvāts rīkoties pretēji izveidotajai sistēmas
loģikai – risināt šos izaicinājumus tikai caur 1.līmeni, bet
2.līmenis netiek pat pieminēts…)uzkrātos fondus,kuri šobrīd jau
pārsniedz 900 miljonus latu, un pateicoties banku lobiju
nodrošinātajai likumdošanai ir riktīga medusmaize pensiju fondu
turētājiem, bet mums un valstij tie nedod gandrīz nekādu labumu –
tie visi pamatā ir ieguldīti citu valstu vērtspapīros, baro citu
valstu ekonomikas un fondu turētājus (mēs vēl papildus tiem
maksājam par katru savu iemaksāto latu, lai kas ar to notiktos),
bet Latvijas pensiju maksātājiem pa šiem gadiem tie nodrošina
smieklīgi niecīgu ienesīgumu – vidēji mazāku nekā 0,5% gadā – tā
vietā, lai tiktu radīta iespēja tos ieguldīt Latvijas ekonomikā,
saņemot par to pienācīgu atdevi (nākotnes pensijas), veidojot
jaunas „baltās” darbavietas un tādejādi iemaksas Sociālajā
budžetā(esošās pensijas). Nu jā, bet tas ir daudz grūtāk un
atbildīgāk, nekā vienkārši kaut ko nogriezt. Un kādēļ gan
censtiesko darīt, ja var panākt vajadzīgo lēmumu pieņemšanu liekot
Saeimai strādāt kā aklai balsošanas mašīnai -nevajag gatavot nekādu
pamatojumu, pietiek ar krāsainām bildītēm…
