Lai atsauktu izjūtas no 1990. gada 4. maija – dienas, kad toreizējās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā padome, pieņemot deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», oficiāli paziņoja pasaulei – latvieši atkal būs brīvi, es nedz gāju uz Saeimu vai Valsts prezidenta rezidenci, nedz pie Brīvības pieminekļa vai valdības mājas, pat ne uz 11. novembra krastmalu, kur savulaik pulcējās tauta un tās priekšstāvji.Es sēdēju istabā un, pa logu veroties uz plaukstošo zaļumu, citu pēc citas klausījos dziesmas no Dziesmu svētkiem – «Gaismas pili», «Jāņuvakaru», «Manai dzimtenei», «Saule, Pērkons, Daugava», «Mana dziesma» koru priekšnesumā. Dziesmas, kam līdzi nedzied vien miruša latvieša dvēsele, bet varbūt arī tā dzied, to mēs zināsim pēc nāves.Ir jauki iezīmēt kalendārā vēl vienu brīvdienu, iespējams, ticot, – katram ir iespēja nosvinēt valsts neatkarības atjaunošanu. Taču es no tās labprāt atteiktos, ja vien tā varētu izglābt Dziesmu svētkus. Izglābt no pragmatiskas taupības aklajām šķērēm, no mazizpratnes bezjūtīguma un vēlmes vienkārši nopelnīt.Ideja pārkraut lielāko svētku rīkošanas izdevumu daļu uz pašvaldībām un pat pašiem dalībniekiem laikam ir viena no ciniskākajām izpausmēm «gaišo spēku» dominētajā valdībā. Dziesmu svētki nav tikai izrādīšanās ārvalstu tūristiem ar biezākiem makiem un reģistra iedaļa UNESCO pasaules nemateriālā kultūras mantojuma annālēs. Tie ir tautas kopības un dvēseles svētki, kuriem drīzāk derētu pāris brīvdienu, lai visi var apmeklēt vai noskatīties TV kaut vienu koncertu, dziedot līdzi «augšām cēlās», «līgo saule», «mūžam Gaismaspils», «Saule – mūsu māte», «tie ir vārdi no manas tautas, un dziesma man arī no tās». Labāk ļaut tai skanēt.
