Sabiedriskajā telpā ir daudz
diskutēts par iespējamajiem un pareizajiem Latvijas
tautsaimniecības attīstības scenārijiem un iespējām. Un, lai gan
šīs diskusijas parasti ir diezgan fragmentāras un fokusētas tikai
ap kādu šauri……………
Normal
0
false
false
false
LV
X-NONE
X-NONE
/* Style Definitions */
table.MsoNormalTable {mso-style-name:”Table Normal”;
mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0;
mso-style-noshow:yes; mso-style-priority:99; mso-style-qformat:yes;
mso-style-parent:””; mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt;
mso-para-margin-top:0cm; mso-para-margin-right:0cm;
mso-para-margin-bottom:10.0pt; mso-para-margin-left:0cm;
line-height:115%; mso-pagination:widow-orphan; font-size:11.0pt;
font-family:”Calibri”,”sans-serif”; mso-ascii-font-family:Calibri;
mso-ascii-theme-font:minor-latin; mso-fareast-font-family:”Times
New Roman”; mso-fareast-theme-font:minor-fareast;
mso-hansi-font-family:Calibri; mso-hansi-theme-font:minor-latin;}
Protams, kamēr viss ‘griežas’
tikai ap šīm augstajām un sabiedrībai grūti tveramajām matērijām,
ir viegli pasniegt gandrīz jebko kā viedas rūpes par sabiedrību un
Latvijas attīstību.
Beidzot ir pienācis
brīdis, kad augstās matērijas – makroekonomiskā situācija – ir
gatavas dāvāt iespēju valdībai reāli to pierādīt, piepildot tās
vārdus ar atbilstošiem, sabiedrībai tveramiem un saprotamiem
darbiem, kurus liela sabiedrības daļa nu spēs adekvāti
novērtēt.
Runa ir par sagaidāmajiem nodokļu
grozījumiem – kādu risinājumu izvēlēsies
valdība?
Valdības
solījumi
Vārdos
valdība apgalvo, ka tās mērķis ir valsts izaugsme. Izaugsmes pamatā
– eksports.
Bet kāpēc
tad valdība piedāvā sākt ar PVN likmes samazināšanu, tas ir,
samazināt nodokli, ar kuru eksports vispār netiek aplikts un
Latvijas eksportspējai neko
nedos?
Valdība to cenšas pamatot ar savām
rūpēm par sabiedrību, tāpēc, lai uzskatāmi apliecinātu savas rūpes
par sabiedrību, valdība ir gatava vest sarunas un vienoties ar
tirgotājiem, lai šis nodokļa samazinājums nepaliktu viņu kabatās,
bet gan nonāktu līdz patērētājam kā cenu samazinājums. Lai to
nodrošinātu, valdība ir pat gatava īstenot speciālu uzraudzības
mehānismu. Katrs, kas kaut ko sajēdz no tirdzniecības, šeit
pasmaidīs. Turklāt, ar kādiem tiesiskiem instrumentiem demokrātiskā
valstī ar tirgus ekonomiku valdība domā to
nodrošināt?
Vai daudz esam
pieredzējuši, kā valdība ir spējusi par kaut ko vienoties ar
sabiedrību un to nodrošināt? Ja arī ir bijusi spējīga vienoties,
pati parasti ir bijusi tā, kas šo vienošanos nepilda – uzskatāms
piemērs ir pensiju sakarā.
Tad
cik nopietni un ticami tagad ir šie kārtējie
solījumi?
Un vai tiešām valdībai nav citu
problēmu, kuras vajadzētu risināt un par kurām vajadzētu vienoties
ar sabiedrību? Šeit tā vien nāk prātā teiciens: valdība problēmas
nerisina – tā cenšas tās finansēt.
Kā piepildīt
solīto?
Ja jau
tik tiešām valdības rūpes ir par sabiedrību, tad to var atrisināt
daudz vienkāršāk un lietderīgāk gan sabiedrībai, gan
tautsaimniecībai: samazināt darbaspēka nodokļu nastu par to pašu
summu, kuru valdība tagad vēlas nosargāt no tirgotāju nagiem,
samazinot PVN. Tas būs daudz efektīvāks risinājums – sabiedrības
maciņiem tiešā veidā dos to pašu efektu bez jebkādas tirgotāju
pierunāšanas un kontroles, turklāt tas būs arī Latvijas
konkurētspēju veicinošs pasākums, atšķirībā no PVN izmaiņām.
Tā būs palīdzība eksportētājiem, jo samazinās tiem
nodokļu slogu, kā arī tas reāli padarīs Latvijas vidi pievilcīgāku
investoriem ar patiesu piemēru tam, ka valdības solījumiem var
ticēt un ar tiem rēķināties.
Pirms vēlēšanām visas koalīcijas
partijas vienbalsīgi solīja, ka pirmās un svarīgākās izmaiņas
nodokļiem, kas ir jāveic un tiks veiktas, būs darbaspēka nodokļu
nastas samazināšana.
Tagad,
apzinoties, ka solījuma, ko tik ļoti gaidīja jo sevišķi godīgie
uzņēmēji, nepildīšanas dēļ valdībai būs grūti saglabāt savu
reputāciju, nu tiek solīts, ka „par darbaspēka nodokļu izmaiņām
varētu domāt no nākamā gada”.
Vienkārši un
acīmredzami
Salīdzinām, kādu guvumu dotu
darbaspēka nodokļu nastas samazināšana, pretēji valdības
piedāvātajām PVN izmaiņām:
Šādas nodokļu
izmaiņas, atšķirībā no PVN izmaiņām, attiektos tikai uz Latvijā
saražoto (samazinātos darbaspēka izmaksu
komponente). PVN izmaiņu
gadījumā ieguvums no tām būtu „jāizšķīdina” uz visām, arī importa
precēm, kas ieņemtu lielu šī pasākuma labuma īpatsvaru, stimulējot
pirkt arī importa preces.
Darbaspēka nodokļa
izmaiņas attiektos tikai uz tiem, kuri maksā šo nodokli – tā labums
nebūtu jādala ar „ēnu ekonomikā” nodarbinātajiem – tā būtu
motivācija uzņēmējiem „nākt laukā no ēnas”.
Savukārt PVN izmaiņu
gadījumā, to nenodrošinot ne ar kādu kontroli, nodokļa izmaiņu
labums pazustu arī uz „ēnu ekonomikā” nopelnīto un tālāk patēriņam
izmantoto, un šis īpatsvars, kā mēs zinām, nav mazs.Turklāt,
samazinot PVN, lielāku labumu no tā iegūs tie, kuri vairāk tērēs.
Tātad tie, kas ir turīgāki,no tā iegūs vairāk. Atkal kaut kā
nesmuki šajos grūtajos laikos…
Pareizā
izvēle.
Savukārt, veicot pārdomātas
izmaiņas darbaspēka nodokļu nastā, šis „nesmukums” ir vienkārši
novēršams – ir jāsamazina nevis Iedzīvotāju ienākuma
nodokļa (IIN) likme, bet gan jāpalielina ar IIN neapliekamā
ienākuma apmērs. Lai gan abi šie pasākumi dod
vienādu tiešo efektu uz kopējo darbaspēka nodokļu nastas
samazinājumu, tomēr neapliekamā minimuma izmaiņas dod iespēju
visiem vienlīdzīgi baudīt labumus no šāda nodokļu samazinājuma,
turklāt jo mazāki ienākumi, jo lielāks būs iegūtā labuma īpatsvars
pret ienākumiem. Tādejādi, izmainot neapliekamā ienākuma apmēru,
izdosies nodrošināt daudz nozīmīgāku reālās ienākuma nodokļa likmes
samazinājumu salīdzinoši nelielajām algām, kas savukārt būs
motivējošs faktors uzņēmējiem tās legalizēt, bet tas nozīmē
papildus pozitīvu ietekmi arī uz Speciālo (sociālo) budžetu. Lūk,
papildus iespēja sociālo izaicinājumu
risināšanai.
Risinājums
demogrāfijas izaicinājumam.
Izmantojot neapliekamā minimuma
izmaiņas vēl prasmīgāk, piemēram, papildus diferencējot to pēc
apgādājamo bērnu skaita, tiktu iegūts reāls instruments vēl citu
aktuālu un būtisku izaicinājumu risināšanai –
demogrāfijas problēmu risināšanai tie būtu reāli
miljoni, kas ieplūstu tieši ģimenēs ar bērniem un tālāk atgrieztos
atpakaļ Latvijas ekonomikā caur šo ģimeņu patēriņu,
palīdzot ģimenēm, sildot ekonomiku un maksājot patēriņa nodokļus.
Šāda risinājuma gadījumā nebūtu jārunā ar tirgotājiem, tāpēc aicinu
valdību labāk uzrunāt nevis tirgotājus, bet ģimenes – piedāvājiet
šo diferenciāciju veidot progresīvu ar jūtamu pieaugumu no trešā
bērna – tā, lai 3-4 bērnu ģimenēs neapliekamā
minimuma slieksnis pieaugtu tik augstu, ka no normālas algas
ienākuma nodokli nesanāktu maksāt vispār.
Piemēram, par katru bērnu
pacelt neapliekamo minimumu par 50 Ls, bet sākot no trešā – vēl par
50 Ls par katru bērnu, no 4. – vēl par 100 Ls. Tādejādi
neapliekamais minimuma paaugstinājums būtu: par vienu bērnu – 50
Ls, par diviem- 100 Ls, par trijiem – 200 Ls, par 4 – 400 Ls, par 5
– 600 Ls, utt.
Tā šķiet fantastika?
Palūkosimies!
Skatoties
uz situāciju caur reāliem
cipariem.
Kopējais tiešais efekts no
iespējamajiem nodokļu samazinājumiem, ar kuriem rēķinās valdošā
koalīcija nākamajam gadam, tiek lēsts ap 100 miljoniem latu, kas tā
arī varētu būt. Ja izmantojam FM sagatavotos budžeta datus par
2012. gadu, sanāk, ka 1% no PVN sastāda apmēram 47 miljonus Ls, bet
1% no IIN – apmēram 36 miljonus Ls, kas kopā sastāda aptuveni 83
miljoni Latu.
Saskaņā ar statistikas
datiem, strādājošo skaits Latvijā uz gada sākumu bija ap 753
tūkstošiem.Veicot ļoti aptuvenus aprēķinus, mēs varam iegūt
vispārēju ieskatu:
Attiecinot neapliekamā
minimuma izmaiņas pilnā apmērā uz visiem strādājošiem (reāli būtu
mazāk), ja neapliekamo minimumu paaugstina līdz 60 Ls, tad tiešais
fiskālais gada efekts uz IIN ir ap 34 milj. latu ieņēmumu
samazinājuma veidā, ja neapliekamais minimums ir 80Ls – tie ir
aptuveni 79 milj. latu, ja 100 Ls – 124 milj.
latu.
Saskaņā ar pēdejiem tautas
skaitīšanas datiem, Latvijā ir apmēram 360 tūkst. bērnu vecumā līdz
18 gadiem. Ja vienkāršoti pieņemam, ka par katru bērnu tiek
piešķirts papildus 50 Ls neapliekamā ienākuma paaugstinājums un ka
tas reāli tiktu pilnībā īstenots visos gadījumos, tad tiešais
fiskālais efekts uz IIN no šī atbalsta pasākuma būtu apmēram 53
milj. latu ieņēmumu samazinājums, kaut gan reāli tas būtu vēl
mazāks.
Esošajā demogrāfiskajā situācijā
ģimenes pieauguma atbalstam paredzot vēl papildus 50 Ls
paaugstinājumu par katru bērnu sākot no trešā, šis papildus
atbalsta iespaids uz IIN būtu vēl apmēram 9 milj. Ls. Savukārt
paredzot vēl papildus 100 Ls par katru bērnu sākot no ceturtā
bērna, tas samazinātu IIN ieņēmumus vēl papildus par aptuveni 6.
milj. Ls.
Tātad kopumā šāds
atbalsts Latvijas ģimenēm samazinātu tiešos IIN ieņēmums budžetā
apmēram par 68 miljoniem latu, kas ir aptuveni par trešdaļu mazāk
nekā valdības plānotais, bet paralēli tas radītu veselu virkni
pozitīvu stimulu: gan tautsaimiecībai, gan ģimenēm, gan arī
budžetam – atgriežot daļu no neieņemtās naudas citu nodokļu
veidā.
Kas
nav maznozīmīgi, šāds atbalsta mehānisms ģimenēm būtu motivējošs
daudzbērnu ģimenes veidošanai, bet absolūti nebūtu motivējošs
veidot sociāli nelabvēlīgas daudzbērnu ģimenes
modeli.
Pie šāda atbalsta apjoma
demogrāfijai ir iespējams veikt arī kopējo neapliekamā minimuma
paaugstināšanu, piemēram, neapliekamā minimuma paaugstinājums no 45
Ls uz 60 Ls nešķistu sāpīgs pat pie esošajām valdības budžeta
nostādnēm: tie būtu vēl aptuveni 34 milj. Ls, tātad
viss kopā būtu apmēram līdzīgs apjoms valdības gatavotajām nodokļu
izmaiņām.
Jāatzīmē, ka reāli jau IIN
ieņēmumu samazinājums būtu mazāks, jo ne visos gadījumos būtu kam
palielināt neapliekamo ienākumu līdz paredzētajam līmenim. Tāpat
nav ņemti vērā budžeta ieguvumi, kuri rastos no patēriņa pieauguma
palielinot neapliekamo ienākumu, un tie varētu būt nozīmīgi, jo
visai droši var paredzēt, kā šīs neapliekamā minimuma izmaiņas
pamatā stimulēs iekšējo patēriņu, tāpēc šie neapliekamā minimuma
sliekšņi varētu būt vēl augstāki, pat nenodarot pāri valdības svēti
lolotajam fiskālajam budžeta deficītam.
Pabarot sevi pašiem
vai gaidīt uz debesu
pīrādziņiem?
Savukārt, ja valdība uzdrošinātos
noticēt, ka mūsu valsts nākote ir mūsu reālajā konkurētspējā, nevis
tajā, kā mēs izskatīsimies no malas, tad jau tagad papildus
minētajiem demogrāfijas veicināšanas pasākumiem varētu īstenot
pasākumus, kas dotu vēl papildus reālu pienesumu mūsu
konkurētspējai, piemēram, paaugstinot neapliekamo minimumu līdz 100
Ls.
Tiešais iespaids uz IIN ieņēmumiem
būtu aptuveni 124 milj. latu samazinājums, kas kopā ar augstāk
piedāvātajiem demogrāfiju veicinošajiem pasākumiem valdības
piedāvāto nodokļu ieņēmumu samazinājumu nepārsniegtu vairāk kā par
apmēram 92 milj. latu, tas ir apmērampar 0,6 % no IKP. Tātad pat
pie piesardzīgākajām prognozēm par šādu iespējamo izmaiņu ietekmi
uz budžetu, tas joprojām paliktu saprātīgās deficīta robežās pat
pēc Mārstrihtas kritērijiem.
Savukārt, ņemot vērā, ka šādas
izmaiņas varētu jūtami uzlabot Latvijas darbaspēka konkurētspēju,
sakarā ar to, ka reālās IIN likmes „mazajām” algām būtiski
samazinātos: 200 Ls algai -12,5%, 250 – 15%, 300 – ap 17%, tas
stimulētu papildus darbavietu rašanos un dotu arī reālu motivāciju
legalizēt mazatalgotā darbaspēka nodarbinātību, kas ir jo sevišķi
aktuāli daudzskaitlīgajam mazkvalificētajam Latvijas bezdarbnieku
slānim. Tam savukārt būtu jūtams pozitīvs fiskālais iespaids ne
tikai uz IIN ieņēmumiem, bet arī uz Speciālā (sociālā) budžeta
ieņēmumiem, kā arī uz citiem nodokļiem, pieaugot ekonomiskajai
aktivitātei.
Līdz ar to it kā
paradoksālā veidā – caur budžeta deficīta palielināšanu īstermiņā
(darot to prasmīgi) – mēs nonāktu pie sekmīgākas budžeta deficīta
samazināšanas ilgtermiņā, veicot to nevis izdevumu apgriešanas
veidā, bet gan palielinot ieņēmumus un stimulējot ekonomiku, jo šīs
piedāvātās nodokļu izmaiņas būtu reāls stimuls uzņēmējiem apsvērt
iespēju legalizēt visu līdzekļu apgrozījumu, savukārt valdības
piedāvātais IIN nodokļu likmes samazinājums par 1% kā stimuls
uzņēmējiem pamest ēnu ekonomiku labākajā gadījumā ir uztverams kā
nevisai veiksmīgs PR gājiens.
Un tā
ir tikai viena no iespējām, ko valsts varētu paveikt, noticot sev,
savām iespējām, nevis kusli un paklausīgi cerot uz solītajiem
pīrādziņiem no malas.
Kurš kuru mēģina
apmānīt?
Ir
jāatzīst, ka pie esošajām iespējām valdības izvēle samazināt PVN
likmi izskatās pavisam dīvaina, lai neteiktu vairāk – ja vien
patiešām valdības mērķis ir rūpes par savas tautas nākotni un savas
valsts attīstību. Bet varbūt tas ir tikai skaists piesegs, kā balta
jērādiņa, zem kura patiesībā slēpjas pelēkais vilks, kas lūko
panākt pavisam citus mērķus, piemēram, nemanāmi iefiltrēties
kārotajā „aitu barā” – eiro zonā?
Te
viedajie, protams, uzreiz norādīs uz to, kā var nesaprast šī pelēkā
vilka plāna ģenialitāti – vispirms tiekam „aitu barā”, un tad
varēsim dzīvot mierīgāk. Tad sāksies īstā dzīve un iespējas. Tā
mums tiek solīts.
Atvainojiet, vai
nevajadzētu beidzot konkretizēt, kādas īsti iespējas mēs taisāmies
realizēt, kā šajā aplokā ir plānots īstenot šo Latvijas „Ekonomisko
uzrāvienu”? Ja valdība jau tagad, kad tai vēl ir
brīvas rokas, neuzdrošinās neko uzsākt, tad kā tā rīkosies, esot
Eirozonas aplokā, kur tās dalībvalstīm tiks uzlikts vēl ciešāks
ietvars?
Varbūt
to ir iecerēts panākt, cenšoties piemānīt Eiropu? Ja tāds ir plāns,
tad valdības vadītājam nav ko apvainoties par to, ka Eiropa no
savas puses, redzot kas patiesībā slēpjas zem jērādiņas, jau tagad
preventīvi sāk pieņemt mērus, lai pelēkais vilks „aitu barā”
netiktu.
Redzot un saprotot to visu – cik
ticami tad kļūst valdības dotie solījuminākotnes nodokļu
sakarā?
Vai uz Latviju
ekonomikas likumi neattiecās?
Vai ir kāda ģeniāla, nevienam
nezināma recepte, kā Latvijai īstenot sasolīto „ekonomikas
izrāvienu”, vienlaicīgi ietilpinot to pašas valdības iekārotos
fiskālos ietvaros, piemēram, ierobežojot
inflāciju?
Tas būtu
līdzīgi kā likt cilvēkam skriet, bet ar nosacījumu, ka sirds pulss
tam nedrīkst paaugstināties – šādā situācijā cilvēks krīt ģībonī,
finišu nesasniedzis…
Tādēļ
cienījama ir Daniela Pavļuta kā Ekonomikas ministra un Vjačeslava
Dombrovska kā Tautsaimniecības komisijas vadītāja pozīcija,
neskatoties uz valdības pausto, tomēr uzdrošināties uzstāt uz
nepieciešamību vispirms veikt izmaiņas, lai mazinātu darbaspēka
nodokļu nastu, nevis sākt ar PVN un inflācijas
ierobežošanu. Ja vien šī pozīcija nav
tikai tāds Reformu partijas politiskā tirgus gājiens, lai ietirgotu
no Vienotības piekāpšanos sev citos jautājumos, vai vienkārši
politiska saspēle ar uzņēmējiem, zinot, ka vecākais brālis,
Vienotība, jau tāpat jaunākā brāļa viedokli vērā
neņems.
Patiesības brīdis
tuvojas…
Valdības izvēle par šiem it kā
nenozīmīgiem nodokļu grozījumiem būs kā lakmusa papīrītis, kas
bezkaislīgi parādīs patiesību – vai tiešām vadībai ir gatavība un
sapratne pašai vest valsti ārā no krīzes, parūpēties par savu tautu
un īstenot savas valsts izaugsmi vai arī patiesībā tā rīkojas kā
atvarā ierauts kukainīts, kurš pats neredz glābiņu, un vienīgais tā
izdzīvošanas plāns ir izmisīgi mēģinājumi, visu ziedojot, par katru
cenu pieķerties pie kaut kā lielāka (eiro zonas), cerībā uz tā
rēķina izglābties, pat ja arī to rauj līdzi
atvarā…
Ja valdība uzdrošinātos noticēt
šīs valsts nākotnei, ko tā pati arī veido, tad nekas tai neliegtu
tulīt pat sākt rīkoties, lai risinātu samilzušās demogrāfijas,
sociālās un ar „ēnu ekonomiku” saistītās problēmas, nevis gaidīt,
kad tai tiks pasniegtas atslēgas uz kāroto debesu
valstību.
Ivars Zariņš, Saeimas
Tautsaimniecības komisijas loceklis, SC.
