Pirms 72 gadiem tika iznīcināta Latvijas valsts. 1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienība okupēja Baltijas valstis, sākot nesaudzīgu genocīdu pret pamatnācijām.Skaudrās vēstures atcerēšanās svarīga, lai nepieļautu līdzīgu notikumu atkārtošanos. Tikpat nozīmīga ir savas nacionālās identitātes, latviskuma apzināšanās un kopšana. Diemžēl arvien biežāk sevi, savas saknes paši nīdējam. Ģimnāzijā svinīgā pasākumā meitene izpilda nūbiešu tautas deju. Cik tas skaisti, skatāmi un autentiski, tā katra gaumes lieta. Tikai diezin vai kaut kur nūbiešu zemē skolas bērni saulrietā lec «Sudmaliņas». Jāņu ielīgošanas pasākumā Grenctālē uzstājas vēderdejotājas un līnijdejotājas. Prieks par lauku dāmu uzņēmību, savus talantus izkopjot. Taču to izrādīšanu Līgo svētku ieskaņas koncertā nevaru nosaukt citādāk kā par latvisko vērtību noniecināšanu. Paziņa regulāri afišē, ka viņš neskatās Latvijas Televīzijas programmas, pašmāju seriālus, latviešu mūsdienu autoru grāmatas nelasa un teātros latviešu autoru klasikas iestudējumus ignorē. Tas esot neinteresanti, bezkaislīgi un neprofesionāli. Krievijas televīziju raidījumos esot cits profesionālais līmenis, emociju virmojums, diskusijās valdot pavisam cita spriedze.Nebūt nepieprasu, lai visi staigātu, prievītēm un auseklīšu saktām rotājušies, lai ik svētkos visi rūtotu, līgotu vai kaladētu. Tomēr nacionālās identitātes uzturēšanā, valsts pamatu – latviskas Latvijas – stiprināšanā mēs joprojām darām pārāk maz. Dzīvojam kā latviskumu sevī pazaudējuši. Kāds teiks – uztraukumam nav pamata, mūs okupēt neviens negrasās. Tieši tāpat domāja vairums sabiedrības pirms 70 gadiem. Kad pienāca liktenīgā stunda, ļaudis tai pat morāli nebija gatavi.
