Jāņa Lūša kausa izcīņā šķēpmešanā Bauskā pēc kādas šķēpmetējas neveiksmes no skatītājiem dzirdēju šādu tekstu: «Labi, ka neaizmeta šķēpu tālāk par 61 metru. Būtu mums par vienu tūristi Londonā vairāk.» Toreiz nodomāju: «Redz, reizēm gadās arī tādi skeptiķi starp mums!»Dažu mēnešu laikā iznācis saskarties vēl ar līdzīgiem viedokļiem. Maratoniste Dace Lina arī dalījās pārdomās par to, ka ļaudis diemžēl nesaprot, ko nozīmē piedalīties olimpiādē. Uzzinot viņas dienas treniņu programmu un ieguldīto darbu, tikai pauž neizpratni – vai tiešām esot vērts tā pūlēties, lai aizbrauktu paskraidīt pa Londonu? Patiesībā par olimpieti neviens nekļūst dažās dienās. Šie sportisti jau no bērnības ir izcēlušies ar gribasspēku, vēlmi uzvarēt, lielām darba spējām un talantu. Mūsu novadu sporta skolu direktori var pastāstīt, ka sportista dzīvesstāsts ir gari lidojumi, ilgas un grūtas treniņu nometnes, dzelžaina disciplīna un ļoti precīzs dienas režīms. Jau no agras jaunības viņi ir mācījušies pie vairākiem treneriem, apgūstot daudz un ļoti dažādas nepieciešamās prasmes startiem aizvien augstākā līmenī. Viņi ir cīnījušies ar apkārtējo neuzticību vai, pat otrādi, ar pārlieku lielu optimismu. Mēģinājuši sadzīvot ar traumām, sāpēm.Sportiskie sasniegumi ir ne tikai sportista apņēmības jautājums, bet arī finansiālu ieguldījumu problēma. Ikviena nometne, zinošu treneru palīdzība un cita veida atbalsts maksā naudu – inventārs, ekipējums, treniņu bāzes un citas izmaksas. Labi, ja šajā jomā viņi nav vieni – ja atbalstu sniedz pašvaldības, vecāki, sponsori, valsts iestādes.Uz šī fona sportistu brauciena un dalības finansiālās izmaksas Londonas olimpiskajās spēlēs ir tik niecīga maksa par viņu darbu mūža garumā, arī par sapņu piepildījumu. Turklāt tā ir neatsverama pieredzes gūšana. Liepājā šajā nedēļas nogalē notiekošā Latvijas olimpiāde vēl kādam var kļūt par ceļazīmi uz Londonu. Un es novēlu šai cerībai piepildīties.
