Olimpiskās spēles nav vien pasaulē lielākie sporta svētki. Tās ir arī daudzu sportistu mazās traģēdijas, jo uzvarētājs ir tikai viens un medaļu ieguvēji – trīs. Pekinas olimpisko spēļu sudraba medaļas laureāte krievu sportiste…Mūsu…Mūs…
Mūsu līdzjutēji interneta komentāros par sportistiem spriež gudri – kam būtu jākaunas, kas jādara, kam jābeidz un kur visiem jāiet. Klausoties šajos spriedumos, ir skaidrs – komentētāji ar sportu ir uz «jūs» un pat tribīnēs nav sēdējuši.
Uz olimpiādi aizbrauca paši labākie. Ar ko varētu aizstāt lodes grūdēju Māri Urtānu? Vienīgo reizi, kad šis sportists bija Bauskā, viņš bija pamanāms jau pa gabalu – milzīgs, muskuļots, ar savu īpašo harismu. Mums nav vēl viena Latvijas rekordista Vadima Vasiļevska, nav vēl viena pasaules junioru čempiona šķēpmešanā Zigismunda Sirmā, nav vēl viena tāda, kāds ir Ainārs Kovals – šķēpmetējs, kurš ir spējīgs radīt pēdējā brīdī brīnumu. Cik daudz dāmu Latvijā skrien maratonu ātrāk par trim stundām? Trīs arī skrien.
Tie, kas kritizē mūsu atlētus, noniecina labāko, ar ko mūsu valsts var lepoties. Jebkura sportista dalība olimpiskajās spēlēs parāda valsts spēku – sportistu sagatavošana olimpiādei jau ir rādītājs. Jo vairāk sportistu, jo spēcīgāki esam. Atbalstīsim mūsējos, lai arī kā viņiem veiktos, jo mūsu pozitīvās domas viņus ceļ spārnos, bet negatīvās – gremdē.
