Vakar dārzā likvidēju pēdējās gārsas pēdas, kas kā tāda nebeidzama sērga ieperinājusies manās puķu dobēs.No bērnības apziņā iesēdies, ka dobēm jābūt tīrām no nezālēm un sētmalai appļautai līdz Jāņiem, jo citādi draudēja aplīgošana. Taču mūsdienu pilsētnieka dzīvē tā zaudējusi savu nozīmi, jo līgotnes tagad dzirdēt vari tikai no «aipodiem», «rādžiņiem» vai «teļļukiem», bet savu pagalmu ikviens, kas protas, sakoptu tur visu gadu.Šā vai tā, Jāņi tomēr ir vieni no gaidītākajiem svētkiem. Tie vairākkārt mainījušies un dažādos laikos bijuši ļoti atšķirīgi. Visspilgtāk manā atmiņā palikuši Jāņi pēc neatkarības atgūšanas. Toreiz tas nebija tikai ēšanas un dzeršanas pasākums, kādi tagad mūsu sabiedrības apziņā faktiski ir jebkuri svētki. Tad Bauskas upju malās mirgoja ugunskurs pie ugunskura, ļaudis dziedāja dziesmas, danci veda un lēca pāri kvēlojošu pagaļu liesmām. Te nešķiroja – rads, draugs, kaimiņš vai svešinieks –, visi bija vienoti kopā, kā tautai tas pienākas.Šajā Līgo vakarā aizejiet uz upes malu, labākajā gadījumā ieraudzīsit pāris necilu ugunskuru un nelielu kompāniju. Katrs kopēju pikniku nu izvēlas rīkot savā sētā, kur uzriktēts maģis ideālā variantā atskaņo kādu Jāņu dienu melodiju. Agrākais Līgo svētku dvēseliskums ir izplēnējis, un tie pārvērtušies par tādiem kā šašliku svētkiem. Ja cilvēka daba tādu piegājienu izvēlējusies, lai nu tā būtu.Mums parasti tie ir ģimenes satikšanās svētki. Brauc radi, arī draugi no malu malām, dažādu paaudžu cilvēki, un tas ir milzu satikšanās prieks. To no savas puses varu novēlēt visiem. Tad no šiem svētkiem var iziet nevis iztukšots, bet gan uzlādēts, lai atkal gaidītu Jāņu nākšanu pēc gada.
