Ar katru dienu pietuvojamies 2014. gadam, kas Latvijai ir īpašs ar to, ka pāriesim no mūsu nacionālās valūtas – lata – uz pretrunīgi vērtēto eiro. Pirms nepilniem trim gadiem šo valūtu sāka lietot mūsu kaimiņi igauņi. Kopš tā laika vairākkārt ir dzirdēti dažādi šausmu stāsti par to, ka dzīve tur sadārdzinājusies. Bet kā tad tur īsti ir? Vai dzīve Baltijas ziemeļu daļā citādāka?
Pagājušās nedēļas nogalē man sanāca pabūt kaimiņzemē un pašam salīdzināt dažādu produktu cenas. Solīto šoku tā arī nepiedzīvoju, jo božu plauktos manītas i dārgākas, i lētākas preces, i tādas, par kurām jāizdod tikpat, cik te. Piemēram, lielveikalu tīklā «Selver» par pusi rupjmaizes ķieģelīša (jāteic gan, ar atlaidi) nācās šķirties no 39 eiro centiem, kas atbilst 27 santīmiem. Divsimtgramīgs gabaliņš lētākā Krievijas siera – eiro un divdesmit centi (ap 84 santīmiem). Kārba alus, kas savā kategorijā varētu atbilst kādam no Cēsu brūža izstrādājumiem, tūristiem paredzētā veikalā maksāja 79 centus (tātad 56 santīmus).
Pamanīju, ka Igaunijā, dzērienu tukšo kārbu vai pudeli nododot atkārtotai pārstrādei pie veikaliem uzstādītā aparātā, ir iespēja saņemt atpakaļ dažus centus. Šādas depozītsistēmas pluss noteikti ir tas, ka vide tiek mazāk piesārņota. Taču, lai arī cik izslavēti mūsu kaimiņi par savu sakoptību, Sāmsalā, kas ir tūristu iecienīts galamērķis, ik pa laikam nācās redzēt «čuhņas» – nolaistos padomju saimniecību mantojumus vai ar sarūsējušiem lūžņiem un citiem atkritumiem pārpildītas sētas.
Objektos sastaptiem cilvēkiem ar krievu valodu gāja grūti – vai nu viņi to slikti pārzināja, vai nu arī nevēlējās runāt. Tas pats ar centieniem sazināties angļu mēlē.
Un kāda ir viņu «zelta» jaunatne? Pilnīgi tāda pati kā šeit. Padsmitgadnieku, kas, piesūkušies pie grādīgās dziras pudeles, streipuļo apkārt un meklē kašķi, netrūka arī tur. Bez atšķirīgās valodas, ziemeļnieciskās dabas un vēl dažiem sīkumiem es joprojām atrados Baltijā.
