Ceļotāji no vairākām Rietumeiropas galvaspilsētām, nogaršojuši Latvijas sieru, jogurtu, maizi un mājražotāju desu, smejot secināja – tagad beidzot saprotam, kā garšo patiešām dabisks produkts! Lai arī nevienam no tiem nebija piekabināta birka «bio» vai «eko».
Amsterdamas un Kopenhāgenas viešņas stāsta, ka tur veikalos normālu pārtikas produktu gandrīz vairs neesot, visi skaitās ekoloģiski tīri. Cena nedaudz lielāka, lai arī garša tā pati vecā. Svešumā mītošie nereti lūdz kā ciemkukuli atvest mūsu maizes klaipu, «Laimas» šokolādi vai vietējā siera ritulīti – tomēr labāks nekā mītnes vietā. Smalko šefpavāru starptautiskā saieta dalībnieki par lielāko pārsteigumu min Latvijas šprotes – kā mēs esot spējuši tās tik ilgi noslēpt Eiropas gardēžiem?!
Īsu brīdi palūkojoties ārpus ierastā ikdienas rāmja, uzreiz var pamanīt, cik patiesībā zaļa, tīra, koša, krāšņa, daudzām garšām un toņiem bagāta ir Latvijas vide un ražošana. Šī oriģinalitāte, kuru vēl jāiemācās pasniegt un pārdot samērā unificētajā Eiropas tirgū, mūsu cilvēkiem ir asinīs. Katra jaunā paaudze, ja vien tiks prātīgi un iejūtīgi audzināta, to pārņems, pievienojot savu radošo skatu un svaigās idejas.
Man nešķiet, ka mūsu lauku vide ietu bojā. Jā, tā mainās, un varbūt nākotnē cilvēki vairāk dzīvos nelielos zaļos ciematos, nevis mežvidus viensētās, taču tas neatņems mums dziļo saikni ar dabu un spēju radīt ko spilgtu. Arī pilsētā audzis bērns, ja vien gana daudz laika pavadījis īstā lauku vidē, vairs nezaudē tieksmi pēc dabas, neuzspiesti pārņemot to mierīgā, dabiskā ikdienas izziņas ceļā. Varbūt tieši labi, ka daļu dabiskās izjūtas un izpausmes viņš izaudzis īstenos ne vien dzimtenē, bet arī aiznesīs līdzi pasaulē. Mūsu kopīgo māju tas padarīs tikai labāku.