Kļūstot par māmiņu, katra sieviete ir bijusi izvēles priekšā – strādāt algotu darbu vai tomēr par simt procentiem nodoties ģimenes dzīvei.
Nav brīva mirkļa
Tāda ir dilemma: kas ir labāk, – būt strādājošai vai nestrādājošai mammai. Ir teorija, ka jaunās māmiņas ikdiena patiesībā ir daudz grūtāka nekā ārpus mājas strādājošai sievietei. Dzīves pirmajā gadā bērns jo īpaši pieprasa uzmanību pilnas 24 stundas. Ja vēl naktī mazulis nemierīgi guļ, tad no rīta māte ir neizgulējusies un «nesaprot ne rīta, ne vakara».
Novecojis ir stereotips, ka mājsaimniece neko nedara. «Sēdēšana mājās ar bērnu» nav atpūta. Citkārt sieviete darbā jūtas vairāk relaksējusies, jo atvilkt elpu var pie kafijas tases un lasot jaunāko presi, savukārt mājās visbiežāk šis laiks jāvelta bērnam, mājas kopšanai, ēst gatavošanai, pastaigām, rotaļām – ne mirkļa brīva laika. Toties nestrādājošajām mātēm svētdienu pievakarēs neuzmācas stress par darba nedēļas sākumu.
Starp darbu un mājām
Darbs un pilnas slodzes mājas dzīve ir lavierēšana starp divām jomām, kur, visdrīzāk, zaudētāji būs ģimenes locekļi. Aizņemtie vecāki neredz bērnu sporta sacensības vai svētku uzvedumu bērnudārzā, bet konservatīvāks vīrs «uzmet lūpu», jo, tikko no darba atsteigusies, pa durvīm izvadījusi bērna auklīti vai atvedusi mazo no bērnudārza, sieva viņu nesagaida ar siltām vakariņām.
Ja māte nolemj būt ne tikai atvasīšu audzinātāja un pavarda kurinātāja, svarīgākā ir godīga atbilde pašai sev: «Es strādāšu, jo to vēlos, man tas ir vajadzīgs.» Bērnam ir jāskaidro, ka darbs nav tikai iztikas pelnīšana, bet arī personiskā izaugsme. Ja atvase to saprot, iestājas miers. Zināmu līdzsvaru rada situācija, kad ģimenes locekļi redz tēvu pie plīts vai uzkopjot mājokli. Kā atzīst daļa vecāku, sabiedrības spiediens, ka kaut kas netiek darīts pareizi, visbiežāk ir jūtams tieši no tiem, kuriem pēcnācēju nav.
Līdzi laikam
Baušķeniece Ilze Riba ar pilnu slodzi audzina gadu veco meitu Samantu un pašlaik nemaz neapsver iespēju par bērna laišanu bērnudārzā. Viņa uzskata, ka līdz divu gadu vecumam meitiņai ir jāizjūt nedalīta mātes mīlestība. Taču ne vienmēr tas, kā pareizi jābūt, saskan ar pašas vēlmēm, jo Ilze arvien biežāk izjūt vajadzību pēc plašāka kontakta ar ārpasauli.
Ilze ir jauna – 22 gadu vecumā viņa vēl nav ieguvusi darba praksi, tādēļ pēc bērna palaišanas bērnudārzā viņai karjera būs jāsāk no nulles. Viņa apzinās, ka tas nebūs viegli, tāpēc jau tagad labprāt vēlētos darīt kādu pagaidu darbu.
Pēc Ilzes domām, attīstība un izaugsme ir būtiskāka. Peļņa, lai arī svarīga, tomēr ir otršķirīga. Viņa ar pārliecību teic, ka bērna kopšanas atvaļinājumu ģimenē vienlīdz labi var izmantot gan māte, gan tēvs. Izvēle atkarīga no tā, kurš no abiem ir uzņēmīgāks, vairāk apveltīts ar vecāku instinktu vai – gluži vienkārši – kurš vairāk nopelna.
Jāmeklē iespējas
Vecumnieku novada daudzbērnu ģimeņu biedrības «Saulgrieze» vadītāja Olga Černišova-Stūriška savā dzīvē saskārusies ar daudz dažādām ģimenēm un nonākusi pie atziņas, ka vecāki ar mazu bērnu, lielākoties mammas, izvēlas strādāt pilnas slodzes darbu, jo ir vajadzība un vēlme nopelnīt. Olga sniedz padomu, ka ir neskaitāmi daudz iespēju, kā sevi pilnveidot nestrādājot, – kursi, lekcijas, nevalstiskās organizācijas u. c.
Pēc viņas domām, pilnīgāku ieguldījumu bērna nākotnē var sniegt vecāki, kas atrod iespēju pievērsties ģimenes ligzdiņas veidošanai. Normēts darba laiks ierobežo iespējas. Viņa pazīst māmiņas, kas atrod iespēju nopelnīt sev izdevīgā laikā, piemēram, vasarā un rudenī ogo un sēņo, bet ziemā pievēršas rokdarbiem. Turklāt tas rāda, ka pilna laika māmiņas nav noguruma pārņemtas autiņu mainītājas, bet piedalās sabiedriskajā dzīvē un neizkrīt no informācijas aprites.
Vieglāka ikdiena
Nestrādājošas māmiņas nereti izjūt apkārtējo spiedienu: «Tu nestrādā, vīrs pelna naudu, tāpēc tev ir jārūpējas tikai par mājas dzīvi.» Baušķeniece Linda, audzinot trīs gadus veco dēliņu Tomasu, kurš jau pusgadu iet bērnudārzā, nestrādā, taču saskārusies ar citu problēmu. Dēls apmeklē bērnudārzu ar piespiešanos, tāpēc pirmdienas rīts, maigi sakot, ir kā «trako māja». Pēc pārtraukuma atsākt apmeklēt bērnudārzu esot grūti, tāpēc Linda īpaši piesargās no atvases slimošanas.
«Tomasa ģimenes ārste zina, ka esmu nestrādājoša māmiņa, viņa ļauj puikam ilgāk dzīvoties mājās. Tas ir labi, jo zināms, ka bērnudārza audzēkņiem nākas apmainīties ar dažādiem vīrusiem. Brīžam gan sāk likties, ka bērnam pēc ilgāka laika mājās atsākt iet uz bērnudārzu ir papildu psiholoģisks slogs.» Linda no līdzcilvēku puses dzirdējusi viedokli, ka «ir slikta māte, jo vēlas sev atvieglot ikdienu un atvēlēt laiku sen aizmirstiem hobijiem». Tas rada diskomfortu.
Iecavas novada sociālā dienesta darbiniece Ļuda Belruse šādā situācijā iesaka strikti nospraust robežas, cik daudz apkārtējiem ļauts iesaistīties personiskajā dzīvē. Ja ģimene neiztiek no sociālajiem pabalstiem un «nedzīvo citam uz kakla», tad tā ir mātes izvēle, kādu ikdienas modeli piekopt. Pareizi būtu ar cieņu uzklausīt viedokli un pieņemt padomu, taču izvēle gulstas tikai uz mātes pleciem. «Jāļauj bērnam doties uz dārziņu, jo sēdēšana mājās neatrisina problēmas. Jārūda raksturs un imunitāte,» teic speciāliste.
