Lasu dzejoļu kopkrājumu «Sirds dzirde» un priecājos par kuplo autoru skaitu, daudzveidīgo pasaules uztveri, filozofiju, tēlaino valodu, dažādajām izteiksmes formām un iespaidu ģeogrāfiju, kas no sazara, «kur Ķirbaksalai ligzda» (R. Sau-lājs), plešas uz visām debespusēm, kur ir Rīga, Liepāja, Londona.
Katrā ziņā – tajā ir laikmetīgas izjūtas: «Lotosa pozā sēdēt un klusēt», «Nedrošam būt un drošam tapt/ No lietām, kas piepildās»
(I. Baltgalve), «Vējš atklāti/ Nekaunas melot», «pasē cilvēks viens/ otrs kafejnīcas pievārtē vakar» (G. Bogdanovs), «Es aiziešu –/ šovs turpināsies» (I. Druva), «Likumos uzrodas caurums» (R. Krastiņš)…
Taču liriskais varonis jūt saikni ar savas saknes: «sapņi gaidīs/ Vecāsmātes apiņspilvenā», «Dziesmu tauta,/ karos kauta» (I. Kārkliņš). Te arī reliģiski motīvi un atribūti. Tie atklāj ticības mērķus – pacelt cilvēku paguruma brīžos, atvieglot dzīves nastu (V. Reinicāne, D. Gasūna, I. Zeile).
Autori raksta gan klasiskā pantmērā un ar atskaņām, gan brīvā ritmā, baltās vārsmās, bez interpunkcijas. Interesants vārddarinājums: «Ceriņziedukritums» (I. Baltgalve).
Tam visam nav izšķirīgas nozīmes. Galvenais – vai dzejoļi ir patiesi saturiski. Doma? Jūtas? Vismaz noskaņa? Mīlestības lirikā – sapratne, vārīgums, jūtīgums, vīrišķīgs vai sievišķīgs maigums? Krājums arī šajā ziņā neliek vilties.
Aizkustina I. Druva dzejolī «Pieķeršanās»: «Pie krūzes osiņas es pieķeršos,/ Pie durvju roktura un sliekšņa.»
Sirsnība un gara radniecība ar lirisko «es» saista lasītāju R. Krastiņa «Ziemassvētkos»: «Ziemassvētkos nešaujiet gaisā raķetes!/ Debesīs putniem var sāpēt/ Un kādam tepat līdzās,/ Ja krāsnī ne pagales./ Iedegsim svecīti katrs sevī –/ No sirds uz sirdi siltumu jūt!/ Vislielākā greznība/ Ir vienkārši – cilvēkam būt.»
Smaidu izraisa G. Zotova «Gājputns», kurš «puspasaules smaidus rāvienā vienā» brokastīs izdzer priekam un kura pašironija «Esmu līdz galam neizstāstīts stāsts/ Tāds pāršķirstīts un neatklāts/ Kuru pirms naktsmiera pa lappusei vienai/ Labi ir lietot miegam», izsauc labvēlīgu protestu: nē jau, nē! Viņa dzejoļi nevis dāvina miegu gardu, bet mudina uz darbību.
Skaisti, ka kopkrājumā pārstāvēti arī aizsaulē aizgājušie R. Ādmīdiņš un F. Zvaigznons. Literatūrkritiķa un V. Plūdoņa daiļrades un biogrāfijas pētnieka R. Ādmīdiņa dzeja raisa daudz pārdomu.
«Sirds dzirde» ir vajadzīga grāmata. Visiem, kam interesē dzeja. Tā apliecina latviešu mīlestību uz rakstniecību, rāda, ka talanti atraisās arī ārpus galvaspilsētas. Tā ir vajadzīga grāmata bijušā Bauskas rajona skolās un bibliotēkās, lai jaunatne līdzās visas Latvijas meistariem iepazīst arī sava novada autorus un dzeju, lasa to, pārrunā, deklamē sarīkojumos.
Sabiedriski aktīvā dzejniece Liāna Langa kādā dzejolī rakstījusi: «Kalni ir kājās pieslējušies līdzenumi.» Vai jūs jau izlasījāt grāmatu «Sirds dzirde»? Tā atgādina, ka ikdienas domu līdzenumos var iezīmēt kalnus.
