Trešdienas pēcpusdienā loku pāri Bauskai izlieca varavīksne. Vienu galu tā bija iesēdinājusi Korfa dārza koku zarotnē, otrs veldzējās Mūsas ūdeņos. Septiņkrāsu rotājums izdaiļoja pelēko ikdienu.
Neviļus nācās aizdomāties par šī laika rudens norisēm, to lomu mūsu dzīves ritumā, par cilvēkiem. Laikmets ir mainījies, izzuduši oktobra nogales jubilāra Aleksandra Čaka apdziedātie cūkgani, kas rīta rasā sabristām kājām būtu varējuši uzkāpt pa varavīksnes loku debesīs.
To vietā mūsu ūdeņus apdraud industrializācijas un intensīvās saimniekošanas mēsli. Tā kā visu noliedzošais pesimisma dūksnāja vilinājums ir bīstams, labāk meklēt spilgtus krāsu triepienus.
Šī mēneša sirds-emocijām tos piešķirs cita dzejas dižgara – Ojāra Vācieša – astoņdesmitās jubilejas svinības. Nav vēl dzirdēts, kā Vācieša «Tālu ceļu vējš» atbalsosies mūsu novadu kultūras dzīvē. Taču dzejnieka «Zibens pareizrakstību» varam mācīties no zaļos vākos ietērpto Kopoto rakstu sējumiem. Viņa «Elpa» un «Si minors» Rīgā būs izbaudāms dzejnieka dzimšanas dienā, 13. novembrī, jaunatvērtajā mūzikas namā «Daile». Te koncertizrādē «Pus es» dzejnieka tēlā iejutīsies Ģirts Ķesteris.
Novembra debesis izgaismos arī citi krāšņu svētku ziedi – svinēsim savas valsts dzimšanas dienu. Svētku prieku meklēsim pašu izjūtās, labajās domās. Kopīgi to ieaudīsim pasākumos visos četros novados, arī galvaspilsētā. Nacionālajā operā 18. novembrī pirmizrādi piedzīvos Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes mūzikls «Meierovics».
M. Zālīte šajā darbā aicina saglabāt «saikni ar savas tautas vēsturi, kas pilna ar ilgām pēc brīvības, pilna ar varonīgiem centieniem pastāvēt un būt par spīti krustceļu krustam, kas latviešiem vienmēr ir bijis jānes».
