Balta zeme, balti koki, balta pati pasaulīte. Balts miers domās un sirdīs. Laiks ap Ziemassvētkiem ir tas, kad atveram sirdis labestībai un maciņus labdarībai. Daudz ir to, kas gaida ziedojumus. Vispirms jau slimie bērniņi, kam liktenis nav bijis žēlīgs. Arī nelaimē nonākušie līdzcilvēki. Mēs neviens nezinām, kas mūs gaida rīt.
Taču ir lietas, kas jāsakārto valdībai. Nav normāla parādība pāriet uz ziedošanu, piemēram, Bērnu slimnīcas ar leikēmiju slimo bērnu nodaļas remontam. Droši vien mani nosauks par skopuli, bezsirdi vai vēl kaut kā. Tā nav taisnība. Es vienmēr ziedoju slimiem bērniem un nelaimē nonākušiem līdzcilvēkiem. Es savu reizi ziedoju Likteņdārza būvei, arī Brāļu kapu restaurācijai jāziedo. Tomēr man rodas jautājums, kur tad ir Veselības ministrija ar Ingrīdu Circeni vadībā, kur ir Kultūras ministrija, kur ir citas ministrijas? Kur ir tie, kas piešķir valsts līdzekļus, kas ir ienākuši budžetā? Kā saka – neviens jau no mana maka ar varu nerauj ārā, bet reizēm šķiet, ka nevienam ne par ko valstī galva nesāp.
Aiz līdzcietības vai arī citu iemeslu dēļ met cilvēki ziedojumu kastītēs, zvana, ziedo pa telefonu, palīdz, cik jau nu kurš var. Ļoti nadzīgi labklājības ministre Ilze Viņķele pateicās labdariem par saziedoto naudu sociālajā budžetā Zolitūdes veikala «Maxima» sabrukšanā cietušajiem. Man apskrējās dūša. Domāju, kā var to pateikt. Pensionāri piedzīvoja laikus, kad no sociālā budžeta, kurā bija liela summa, naudu pārdalīja citiem budžetiem, un kas sanāca? Domāju, ka daudzi atceras, ar ko tas beidzās.
Ziedosim, palīdzēsim, cik nu varam, bet kauna lieta visām ministrijām un atbildīgajām personām, ka kultūras pieminekļus, valsts lepnumu, grib restaurēt un būvēt par ziedojumiem, ka slimie jāārstē un slimnīcas jāremontē par ziedotu naudu. Valstij taču arī par kaut ko ir jāatbild!
