Ādolfa Alunāna muzejmājā Jelgavā, Filozofu ielā, 21. feb-ruārī atklāja Bauskas puses novadnieka Mārtiņa Zaura 100. jubilejas piemiņas izstādi. To varēs aplūkot līdz 8. martam. Mākslinieka meita Māra Puķīte sarīkojumā uzaicināja piedalīties arī Bauskas novada Mežotnes pagasta pārvaldnieku Normundu Vāveru un laikrakstu «Bauskas Dzīve».
Muzejnieku ideja
Interese par šo notikumu bija necerēti liela. Atklāšanā piedalījās ne vien Mārtiņa Zaura ģimenes locekļi, bet arī viņa domubiedri, daiļrades pētnieki, tēlnieki, vairāku reģionālo laikrakstu pārstāvji.
Alunāna muzejmājā, kas 2011. gadā izcili atjaunota par Norvēģijas finansiālā atbalsta fonda līdzekļiem, ciemiņus viesmīlīgi sagaidīja muzeja vadītāja Maija Matisa.
Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» Maija Matisa atklāj: «Doma par Mārtiņa Zaura piemiņas izstādi pērn radās Marijai Kauperei – Jelgavas Ģ. Eliasa vēstures un mākslas muzeja sabiedrisko attiecību vadītājai. Alunāna muzejs ir šīs iestādes struktūrvienība. Mēs uzreiz atbalstījām Marijas ieceri, jo savulaik esam sadarbojušies ar tēlnieku un, viņam vēl dzīvam esot, rīkojuši izstādi «Mākslinieku portreti un pašportreti» no Mārtiņa kolekcijas. Izstādes organizēšanā iesaistījās tēlnieka meita mākslas vēsturniece Māra Puķīte, viņa daiļrades pētnieks žurnālists Gunārs Kušķis un citi ieinteresēti cilvēki. Neslēpšu, ka bija daudz uztraukumu, jo piemiņas izstāžu rīkošana nav gluži tas pats, kas citu ekspozīciju iekārtošana. Atbildības slieksnis ir ļoti augsts, turklāt muzeja divas izstāžu telpas ir nelielas, tāpēc bija jādomā par mērogam atbilstīgu mākslas darbu eksponēšanu.»
Izstādē skatāma mazo formu tēlniecība, grafikas, fotogrāfijas un dokumenti. Visai nozīmīgu tās daļu aizņem Gunāra Kušķa privātkolekcijas materiāli.
Kolekcijas pazudušas
Izstādes atklāšanas uzrunā Maija Matisa uzsvēra, ka «Zaurs mums vienmēr ir ļoti paticis, bet viņam savukārt ārkārtīgi patika Alunāna muzeja ēka – koka arhitektūras izcils piemineklis». Muzeja vadītāja pateicās sadarbības partneriem – Mārai Puķītei, Gunāram Kušķim un tēlniekam Jānim Strupulim, kurš veidos Mārtiņa Zaura piemiņas medaļu. Tās reversā būs tēlnieka slavenais citāts «Kolekcionārs ir muzeja priekšpostenis».
Mūsu novadniekam piederēja vairākas unikālu priekšmetu kolekcijas. Diemžēl daļa ir gājusi bojā vai nozagta. Daudzi tēva darbi vēl klejo pa Latviju, spriež Māra Puķīte. Ja nu kāds cilvēks tos ierauga un ir tik atbildīgs kā Mežotnes iedzīvotāja, kura bija saglabājusi Mežotnes doktorāta strūklakas salauztās čūskas fragmentu, ģimene un muzejnieki būs ļoti pateicīgi.
Mārtiņš Zaurs bija Latvijas mākslas dzīvā vēsture, kura omulības, erudīcijas un laba humora «sauli» baudīja ne viens vien baušķenieks, mežotnieks, rīdzinieks un plašās pasaules pārstāvis.
Laimīgais, sirsnīgais un lielīgais
Tēlnieks Jānis Strupulis – Latvijā un pasaulē atzīts skulpturālo medaļu autors – atceras kādu epizodi: «Es nepiederēju mākslinieku lokam, kas pastāvīgi apciemoja Mārtiņu, bet kādas starptautiskas tēlnieku biennāles dalībniekus pagājušā gadsimta 80. gadu nogalē vedu uz Mežotnes pagasta «Stūrīšiem», kur Zaurs dzīvoja. Galvenokārt viņi bija dienvidaustrumu Āzijas mākslinieki. Tie cilvēki, ieraugot Mārtiņa mājas, bija pilnīgā eiforijā! Viņi bija ar mieru palikt «Stūrīšos» nez cik ilgi, ja vien nevajadzētu braukt atpakaļ uz Rīgu.»
Jāņa Strupuļa novērojumu papildina mākslinieka meita Māra Puķīte. Viņa atceras tēva tikšanos ar kirgīzu rakstnieku Čingizu Aitmatovu, kas izvērtās par divu domubiedru, dvēseliski radniecīgu cilvēku satuvināšanos.
Laikraksta «Latvijas Avīze» žurnālists Gunārs Kušķis ar Mārtiņu Zauru bija pazīstams vismaz 30 gadus. Viņš ir viens no nedaudzajiem laikabiedriem, kurš pēta tēlnieka daiļradi un kolekcijas.
Gunārs izstāstīja amizantas epizodes no abu tikšanās Bauskā. Laukumā, kur patlaban atrodas rekonstruētais pilsētas Rātsnams, 80. gados bija kafejnīca «Mūsa». Mārtiņš Zaurs tai speciāli izgatavoja trīs koka skulptūras – «Laimīgais», «Sirsnīgais», «Lielīgais» – un lielizmēra plāksni, kurā tika iegrebti teju vai visi latviešu personvārdi. Plāksne kalpoja kā tests klienta reibuma pakāpes noteikšanai. Ja, kārtējo reizi pie bāra letes pasūtot dzērienu, apmeklētājs varēja atrast un izlasīt savu vārdu, tas nozīmēja – «Turpini tālāk!». Toties, ja savu vārdu neizdevās ieraudzīt, tas bija nepārprotams mājiens tūdaļ doties mājās. Mārtiņam ļoti patika joki, un, starp citu, kafejnīcas klientiem viens no vilinājumiem bija šis vārdu dēlis un izteiksmīgās skulptūras.
Ekspozīcija – Mežotnē
Normunds Vāvers, Mežotnes pagasta pārvaldes vadītājs, tēlnieka meitai Mārai uzdāvināja ziedu pušķi – īstu mākslas darbu no baltiem ceriņiem un tulpēm. Izstādē viņš iepazinās ar Jelgavas Ģ. Eliasa vēstures un māk-slas muzeja direktori Gitu Grasi un Alunāna muzeja vadītāju Maiju Matisu. Tieši Maijai radās spontāna ideja: «Klau, kā būtu, ja šo piemiņas izstādi šogad eksponētu Bauskā vai Mežotnē!?» Viņa tūdaļ arī atrada ieinteresētus cilvēkus. Normunds Vāvers apsvēra ideju, domādams par ekspozīcijas iespējamām vietām. Savukārt «Bauskas Dzīve», atsaucoties uz veiksmīgo sadarbību ar Mežotnes pils pārdošanas un mārketinga speciālisti Ilzi Djačuku, piemiņas ekspozīciju ierosināja izvietot Mežotnes pilī.
