Dažādi jocīgi atgadījumi no ikdienas dzīves ļaudīm patīk. Jautri ir pasmieties par citiem, un, ja vēl no stāstiņiem var kaut ko pamācīties, lai pats neuzkāp uz šī «grābekļa», tad gandarījums pilnīgs. To arī piedāvāsim. Kāds ir rakstnieces Ernestīnes Ulmeres citāts? «Dzīve ir neparedzama. Labāk apēd desertu jau sākumā».
Sabalansēta diēta
Veselīga dzīvesveida pamats esot sabalansētība fiziskās aktivitātēs un veselīgā uzturā. Tālab kopā ar draugiem reizi nedēļā dodamies uz Pasvales peldbaseinu, kur peldamies, izmantojam pirtis, ūdens masāžas un atkal peldam. Fizisko aktivitāšu diezgan, baseinā esam zaudējuši krietni daudz enerģijas un kaloriju, tālab, lai nezustu līdzsvars, pirms došanās mājup turpat viņu sporta kompleksā steidzam apmeklēt kafejnīcu.
Kas var būt veselīgāks par pasvaliešu īpaši gardajām un lētajām picām!? Atceros amerikāņu literatūrzinātnieces un tulkotājas, Hārvarda universitātes humorpilnās profesores Barbaras Džonsones teicienu: «Sabalansēta diēta ir tad, kad tev ir cepums katrā rokā.» Mums – pica katrā šķīvī. Visi draudzīgi pasūtināja picu «Amigo», kas tulkojumā no spāņu valodas to arī nozīmē – ‘draugs’. Tikai vienai dāmai no pulciņa kārojās kaut ko asāku, un viņa izvēlējās picu «Peperoni». Kad labi izpeldējuši un paēduši atceļā sēdējām mašīnā, sarunas grozījās joprojām ap ēdienu. «Mana «Peperoni» šoreiz nemaz nebija asa,» ieteicās viena ceļabiedre. Otra sarunas pavedienu turpināja: «Mana «Amigo» toties bija neparasti stipra, pipariņu par daudz.» Pēkšņi iestājās mulss klusums, ko pārtrauca skaļa smieklu šalts. Oficiante picas klientēm bija samainījusi, bet sievietes pēc peldes bija tik izsalkušas, ka ēdot nemaz nebrīnījās par neparastajām garšām.
Jāņem ātrais kredīts
Mājās gatavojāmies svinībām. Lai svētku galdā būtu kādi našķi, vēlā vakarā iegriezos lielveikalā. Esmu no tām, kas tirgotavas apmeklē ļoti reti, cenām un pirkuma summai vērību nepiegriežu. Ja man kaut ko noteiktu ļoti vajag, es taču pirkšu to neatkarīgi no cenas. Bet to, ko nevajag, nepērku.
Nesaprotamā kārtā šoreiz pie kases uzmetu skatu preču kopsummai – ekrāns rādīja 153 eiro. Bija tur olīvas, šķiņķis, siers, daži nēģi, vīna pudele… Vai tiešām nēģi tagad maksā jau pāri simtam eiro?! Kasiere atvainojās, ka kļūdījusies, pārrēķināja, un … tagad summa jau bija 303 eiro. Aiz manis stāvošie puiši jautri deva padomu – tagad žigli jājož pēc ātrā kredīta. Negribējās man tomēr maksāt vairākus simtus eiro par dažiem nēģiem. Kasiere veica trešo pārrēķinu, un beidzot parādījās adekvāta summa. Kopš tās reizes pirkuma summas tomēr pārskatu.
Pa veikalu – ar ruļļiem matos
Pirms došanās uz darbu mēdzu matos ievīstīt kādu rulli, lai jau smukāks skats. Torīt vēl pa ceļam iegriezos veikalā pēc ēdamā. Kad ienācu savā uzņēmumā, darbabiedres īpaši uz mani skatījās un smaidīja. «Kāda tu šorīt smuka!» viena uzsauca. Nesapratu, jo man šķita, ka viss ir kā parasti. Ieskatījos spogulī. Bauskas lielveikalu biju izstaigājusi ar ruļļiem matos.
Ne mājinieki, kuri redzēja, kādā skatā sēžos mašīnā, ne pircēji un kasieres veikalā man neko nebija teikuši. Un es sapratu, ka tagad tāds laiks – mēs nepiegriežam vērību tam, kas ap mums notiek. Nu aizgāja garām viena sieviete ar diviem ruļļiem matos, lai iet, kāda man tur daļa. Staigā viens vīrelis ar bikšu priekšu vaļā, lai vazājas, kas man no tā. Liecieties mierā!
