Par moderno tehnoloģiju postošo ietekmi līdz šim nebiju īpaši domājusi. Uz tām kritiskāk sāku raudzīties, atrodoties Itālijā – Alpu kalnu virsotnē, trīs tūkstošus metru virs jūras līmeņa.
Pēc aktīvas slēpošanas mūsu ģimene nolēma ieturēt maltīti kalna galotnē ierīkotā kafejnīcā. Gaidot pasūtījumu, mans un manu ceļabiedru acu skatiens pieplaka stiklotajām rūtīm, kas atklāja saules pielietās, sniegiem klātās kalnu smailes, kuru varenība sniedz neizsīkstošu pozitīvisma devu. «Jā, kalni uzlādē!» spriedām vienbalsīgi.
Neviļus paraudzījos uz cilvēkiem, kas sēdēja pie blakus galdiņiem. Viņu acis bija «iedūrušās» modernajos viedtālruņos un planšetēs, pirksti veikli slīdēja pa ekrāniem. Ja tas notiktu pie viena galdiņa, droši vien tam nepievērstu tik lielu vērību. Taču šāds skats pavērās visapkārt – ne acu kontaktu, ne sarunu, ne jūsmas par kalnu ainavu un dabas skaistumu, tikai virtuālā vide un modernais rīks priekšplānā.
Iespējams, viņi steidza vēstīt sociālajos tīklos par savām darbībām. Varbūt kāds pieskatīja savu biznesu vai risināja darījumus. Kādam tā, iespējams, bija atkarības izpausme, moderno cilvēku strauji progresējusī sērga. Pat mazulim rokās tika ielikts «ipads», lai māte var viņu mierīgi paēdināt.
Modernās ierīces atvieglo dzīvi, arī sabiedrības spiediens ir milzīgs. Taču neviens neliedz atbrīvoties no viedo ierīču verdzības un atgriezties pie primitīva mobilā tālruņa, kam ir tikai dažas funkcijas. Varbūt citi raudzīsies kā uz dīvaini, taču būs iegūts laiks un līdzcilvēku reāls tuvums, sarunas kļūs dzīvas. Kontaktējoties telefonā un «Skype», ir viegli samelot. Krietni vairāk pastāsta cilvēka ķermenis, acis un žesti, kas sniedz iespēju intuitīvi «skenēt» sarunu biedru. Cik daudzi, it īpaši jaunākā paaudze, gatavi šādām pārmaiņām?
