Konkursa «Latvijas būvniecības gada balva 2014» «Grand Prix» piešķiršana Rundāles pils muzejam bija patīkams, negaidīts pārsteigums, atzīst muzeja direktors Imants Lancmanis. Viņam ir ļoti liels gandarījums, ka «Grand Prix» otra laureāte ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunbūve. Imants Lancmanis to uztver kā simbolisku žestu, kas līdzsvaroti savieno vēsturisko un laikmetīgo arhitektūru.
Prieks par kolēģiem
Savā kabinetā Rundāles pilī direktors aizvakar «Bauskas Dzīvei» rādīja piešķirto balvu – brīnišķīgu stikla mākslas darbu sengrieķu joniskās kolonnas veidolā. Viņš ārkārtīgi priecājas par Bauskas pils kolēģu panākumiem konkursā, jo nominācijā «Restaurācija» pils ieguva pirmo vietu.
Imants Lancmanis spriež: «Bauskas pils muzejs ir apbrīnojams! Tik sarežģītā situācijā paveikt darbus visaugstākajā kvalitātē nenācās viegli, bet rezultāts ļoti iepriecina. Beidzot arī Čehijas restaurācijas uzņēmuma vadītājs un izcilais speciālists Milošs Gavenda varēja justies gandarīts par darba augsto novērtējumu. Nezinu, kā veiktos Bauskas pils restaurācija, ja nebūtu liktenīgās sastapšanās ar Milošu Gavendu.»
Rundāles pils muzejs konkursā par Latvijas būvniecības gada balvu nepieteicās nopietna iemesla dēļ. Direktors teic, ka vienkārši bija neiespējams sagatavot milzu apjoma dokumentāciju, summējot re-staurācijas 50 gadu darbu. Tas process, viņaprāt, ir kā koka augšana un neiekļaujas konkursa strikti noteiktajos parametros. Tomēr žūrija izlēma, ka Rundāles pils muzejam ar dokumentiem nekas nav jāpierāda, jo 2014. gadā pabeigtā pils restaurācija bija nozares lielākais sasniegums ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā. Savukārt Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas nodošana pērn bija Latvijas kultūras nozīmīgākais notikums.
Pārsteigumi un grūtības
Turpinot tēmu par simboliskām sakritībām, Imants Lancmanis stāsta: «Pili mēs restaurējām 50 gadus, bet bibliotēku būvēja gandrīz 25 gadus – no projekta izstrādes līdz gatavai ēkai. Turklāt bibliotēkas cēlējiem nemitīgi bija jāstrādā polemikas, intrigu un noliegumu gaisotnē. Tas ir bezgala smagi, bet viņi savu mērķi sasniedza gluži tāpat kā mēs.
Šogad būvniecības gada balvas konkursam bija pieteikts rekordliels skaits kandidātu daudzās nominācijās. Apbalvošanas ceremonijā mani iepriecināja fakts, ka tika slavēti arī celtniecības speciālisti. Īpaši palika prātā ļoti jauna, eleganta meitene – būvdarbu vadītāja. Manā uztverē viņa varētu darboties jebkurā mākslas vai izklaides jomā, bet ne jau celtniecības objektā izrīkot strādniekus. Arhitektūras un būvniecības nozarē ienāk jauni, izglītoti, mērķtiecīgi cilvēki.»
Uz jautājumu par Rundāles pils restaurācijas 50 gados piedzīvoto lielāko pārsteigumu Imants Lancmanis nosauc hercoga otrā darba kabineta zondāžu, ko 1968. gadā veica Ieva Lancmane. «Mēs uzzinājām, ka zem četriem krāsu slāņiem ir apslēpts oriģinālais gleznojums. Zondējot cits pēc cita gluži kā Ziemassvētku pārsteigumu kartītēs atklājās gleznojuma fragmentu mazie lodziņi, bet mums nācās gaidīt veselus 40 gadus, iekams kompozīciju izdevās restaurēt.
No grūtību pakāpes viedokļa man ir īpašs gandarījums par atjaunoto Lielo galeriju. Tā ir visgarākā telpa pilī, kuras griestus sākām restaurēt jau 1971. gadā, bet interjeru pilnībā atjaunojām tikai 2014. gada pavasarī. Lielā galerija ir nedaudz «apsēsta» telpa, ko piemeklē visādas ķibeles. Pirmo reizi tās griesti applūda pēc apkures sistēmas avārijas, un otrreiz – kad vētra norāva daļu pils jumta. Cieta restaurētais griestu gleznojums. To vajadzēja ilgi žāvēt un sākt uzlabojumus no jauna,» stāsta direktors.
Apartamentos un virtuvē
Viena no Imanta Lancmaņa mīļākajām telpām – Spoguļu kabinets – atrodas Baltās zāles galā. Tā ir vien dažus kvadrātmetrus liela istabiņa, kurā muzeja direktors joprojām piedzīvo neparastas izjūtas. Šeit 1962. gadā Latvijas Mākslas akadēmijas studenti Imants Lancmanis un Leopolds Kļaviņš pirmo reizi pārnakšņoja, jo nokavēja Rīgas reisa autobusu.
Otrreiz Imants Lancmanis pilī nakšņoja 1964. gada aprīlī, un tas bija pašreizējā grāfa Zubova kabinetā. Viņš stāsta: «Iedomājieties – toreiz pie griestiem karājās tā pati stikla lustra, kas tagad atrodas manā muzeja darba kabinetā! Vēlāk dzīvoju dažādās telpās, arī hercoga garderobē. Diezgan ilgi es un Ieva Lancmane dzīvojām tagadējā pils restorāna virtuves daļā, kas bija norobežota ar starpsienu. Ziemā no rīta bieži vien ūdens spainī bija pārklājies ar ledus kārtu. Pils dārzā, kur pašlaik ir rozā toņu rožu laukums, atradās «sirdsmājiņa». Bija jāiet vismaz 100 metri gan tumsā, gan salā, bet tolaik dzīvi uztvērām citādi, nepievēršot uzmanību neērtībām.»
Līdz 1978. gadam Rundāles pilī atradās pamatskola. Pils vienā daļā turpinājās restaurācija, bet otrās daļas vēsturiskajos interjeros bērni spēlēja bumbu. Šķietami neiespējamas lietas sadzīvoja. Ikdienas sīkumi netraucēja grandiozajam, pat utopiskajam mērķim atjaunot pili sākotnējā barokālajā spožumā.
Veido izstādi, kopj parku
Muzeja direktors iepazīstina ar tuvākās un tālākās nākotnes iecerēm. Viņš uzsver, ka restaurācijas process turpinās nepārtraukti. Tipisks piemērs ir septiņas ārējās koka kāpnes, kas ik pēc 10 – 15 gadiem jābūvē no jauna tāpēc, ka koks ātri nolietojas. Tās aizstāt ar akmens kaluma kāpnēm nedrīkst, jo nepieciešams saglabāt autentiskumu atbilstīgi pils arhitekta F. B. Rastrelli projektam.
Parkā pie rietumu mūra un austrumu pusē tiks atjaunotas divas vēsturiskās siltumnīcas, tiesa, ar mūsdienu materiāliem un apkures tehnoloģijām. Ļoti daudz darba ir Rožu dārzā un 30 hektāru plašajā mežaparkā, kur pērn tika iedēstīts daudz jaunu koku. Mežaparka centrālā aleja būs jāizveido kā grantēts ceļš kājāmgājējiem un braucējiem, bet tam ir nepieciešams ļoti daudz līdzekļu.. Pašlaik tiek restaurēta pils staļļu ēka. Pēc atjaunošanas staļļos ierīkos baznīcu vēsturisko iekārtu jaunu pastāvīgo ekspozīciju, bet priekšmeti vismaz trīs gadus vēl ir jārestaurē.
Muzejs turpina dekoratīvās mākslas pastāvīgās ekspozīcijas veidošanu. Šī gada 24. maijā tiks atvērtas trīs zāles, kas veltītas rokoko stilam. Viens no interesantākajiem priekšmetiem ekspozīcijā būs Svētes pils restaurētās, apzeltītās durvis – visgreznākās Latvijā. Imants Lancmanis skaidro, ka Svētes pilī hercogs Pēteris Bīrons bildināja daiļo Doroteju fon Mēdemu no Mežotnes muižas. Unikālās durvis saglabāja un nosūtīja uz Rīgu Svētes pils pārbūvētāji 19. gadsimta 80. gados.
Pērn sāktais izglītojošu lekciju cikls, ko lasa Rundāles pils restauratori, ir guvis publikas lielu atsaucību. Rīt, 26. martā, interesentus gaidīs tekstiliju restauratore Daira Līdaka. Viņa stāstīs par darba specifiku un demonstrēs atjaunotos tērpus un detaļas.
